Pirmā persona

Pašreizējo laika plaisu starp lielākiem darbiem izmantoju arī stāstu rakstīšanai. Dažas idejas biju pierakstījis un puslīdz izvērsis, citiem padomā bija vispārējais sižets, kāds tēls vai noskaņa. Pāris no tiem ir izfantazētas autobiogrāfijas stāsti, rakstīti pirmajā personā. Paša pieredzes tajos ir gana daudz, lai apraksti būtu ticami un apakšā būtu patiešām sajusta sāpe/prieks. Bet pārliecinoši lielākā daļa – tēli, situācijas un to secība – ir līdzīgs īstenības un izdomas sajaukums kā fantastiskākajos gabalos.

Tomēr lasītājam pirmās personas skatpunkts maina šo proporciju. Stāsts un autors kļūst pietuvinātāks, turklāt darba vērtējums var ciešāk saistīties ar ētikas principiem vai rakstnieka morāles vērtējumu. Arī es pats no tā nereti nespēju izbēgt, jo sevišķi lasot latviešu autoru darbus, kad iepriekšējo uzskatu/viedokļu sēta ir augstāka un tāpēc grūtāk pārkāpjama. Vēl trakāk tad, ja stāstā minētie fakti sakrīt ar viņa(s) biogrāfijas datiem.

Tāpēc es pirmo personu neizmantotu personiskiem darbiem. Tiem vajadzīga kāda papildus distance, kaut vai izdomāts vārds vai fantastiska vide. Šis skatpunkts man galvenokārt ir iespēja pievilkt ieinteresējušo tēlu maksimālā palielinājumā, lai atklātu ko tādu, kas trešajā personā lielākoties ir krietni grūtāk saskatāms. Tomēr tad ir grūtāk reizēm izmantot kādu ainu vai atmiņu no paša dzīves, jo tas šķiet kaut kā personiskāk, pat pārāk, – ja nu kāds izdomās, ka es patiešām rakstu konkrēti par sevi?!

Kad parādās tādas bažas, ir jāapstājās un uz brīdi jāatliek darbs malā. Citādi tas nebūs vienlaidus, un īstāko, piemērotāko vārdu un ainu vietā tekstā sāks ieslīdēt kompromisi. Lai mierīgāk ap sirdi un drošāk.

Iespējams, tāpēc līdz šim neko nopietnu pirmajā personā nebiju rakstījis, kaut tēmas nereti bijušas ļoti tuvas. (Nerunāju par žurnālistiskiem gabaliem, kas neprasa tādu iedziļināšanos. Kaut interesanti – pirms kāda laika palūdza uzrakstīt vienu darbu, kam tā būtu vajadzīga, bet tajā mani tik dikti velk uz stāstu meklēšanu ārpusē, ka rezultāts būs pavisam citāds.)

Advertisements
Iepriekšējā ziņa
Nākamā ziņa
Komentēt

1 komentārs

  1. baltais runcis Latvijas blogāres apskats #8 (21.07.-27.07). | baltais runcis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

FiveThirtyEight

Nate Silver’s FiveThirtyEight uses statistical analysis — hard numbers — to tell compelling stories about politics, sports, science, economics and culture.

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: