Pašportreti miljoniem

Intervijas beigās latviešu tulkotāja Kaija Straumanis (28) stāsta, ka drīz dosies uz Ņujorku, kur lidostā viņu sagaidīs Yahoo! automašīna, lai vestu intervēt uz Taimskvēru. «Vismaz nebūs sabiedriskajā transportā jāsēž,» viņa saka pat Skype sarunā viegli saklausāmā ironijā. «Man darba dēļ tik un tā bija jābrauc uz Ņujorku.»

Pirms pāris gadiem Kaija sava prieka pēc uzņēma dažus pašportretus, kuros viņai pret galvu šķietami triecas bumba, glāze un citas lietas. Pavasara sākumā tie internetā kļuva populāri, un tagad Kaijas ikdienas darbu izdevniecībā papildina domas par to, kā viņas portreti tiek aprunāti visos kontinentos. Vienubrīd fotogrāfiju skatījumu skaits sasniedza pat divus, trīs miljonus dienā.

Nejaušā popularitāte

Pirmo attēlu Kaija uzņēma 2011.gadā, savā dzimšanas dienā, interneta vietnes Flickr projektam 365, kurā lietotāji tika mudināti katru dienu kaut ko fotografēt. Vēlāk tieši šis attēls kļuva par sērijas simbolu. «Bija pāris nedēļas, lai visu izdomātu, un es noskatīju tieši to bumbu,» Kaija atceras sākumu. «Rezultāts, manuprāt, iznāca diezgan episks. Skatījos un domāju: šausmas, vēl 364 dienas atlikušas, bet es jau esmu izdarījusi visu to labāko mākslas ziņā.»

Visu gadu Kaija tomēr neturpināja, jo vaļasprieku pārmāca maģistra darbs un citas darīšanas. Fotogrāfiju sagatavošana un apstrādāšana prasīja pārāk daudz laika. «Mantas nav pa īstam mestas, viss ir salikts kopā ar Photoshop,» viņa skaidro. «Sākumā es vienkārši fotografēju sevi, tad sāku iesaistīt objektus. Vienkārši sakot, ar Photoshop izņēmu tās daļas, kuras nav vajadzīgas. Piemēram, nav vajadzīga mana roka, kas tur to objektu, manas sejas izteiksmes. To deadpan* izskatu diezgan pamatīgi uzturu.»

Ne viss tomēr bija izplānots, piemēram, otrā fotogrāfija radās netīšām, kad Ņujorkā saplīsa glāze un Kaija izdomāja to izmantot kā rekvizītu. Gan pirms, gan pēc tam viņa uzņēma arī ierastāka stila pašportretus, bet tagad tos atceras tikai Kaija pati. «Tā vispār nebija domāta kā sērija,» viņa stāsta. «Kāds paņēma fotogrāfijas no lielākas attēlu grupas, ielika internetā, un viss vienkārši uzsprāga.» Interneta vietnē Reddit dažu stundu laikā parādījās vairāk nekā tūkstotis komentāru, un Kaijas attēlu sēriju aplūkoja gandrīz miljons cilvēku. Kaijai tas joprojām šķiet neticami, tomēr «patīkami, ka cilvēkiem nāk smiekli, viņi sēž darbā un tērē laiku, skatoties, kā bumba tiek mesta pa galvu, un brīnās, ka brilles nesaplīst».

Nākamajās dienās Kaijas fotogrāfijas pārpublicēja Daily Mail, Daily Mirror un neskaitāmi interneta mediji, to papildināja bezgala daudz vēstuļu un ziņu dažādos interneta tīklos. «Sanāca 15 minūšu vai piecu dienu slavenība,» Kaija atminoties saka. «Tagad viss nomierinājies. Es ar draugiem jokoju – ko gan darīšu tās dienas rītā, kad uzmodīšos un visiem būs vienalga. Laikam vienkārši būs jāiet uz darbu…»

Par angļu valodu kaktā

Saruna ar Kaiju notiek latviski, angļu vārdi mūsu vairāk nekā stundu garajā sarunā iespraucas labi ja pāris reižu. Pie sākumā jaušamā akcenta arī drīz pierodu, un tas kļūst nemanāms, tomēr viņa atvainojas, jo ilgāku laiku maz sanācis runāt latviski. Ar vecākiem un Latvijas draugiem sazināšanās lielākoties notiekot rakstiski, valodas sajūtu viņa uzturot ar literatūru un mūziku. «Mazliet jānokaunas, bet pirms dažām dienām atcerējos tādu diezgan riebīgu [grupas Saule] ierakstu Aizved mani uz Munameģi.

Es biju piektajā klasē, kad tas iznāca. Mājās bija Jauns mēness un visāda citāda normāla mūzika, bet es aizrāvos ar šito. Pirmās dienas bija forši, bet nedēļas beigās vecāki bija gatavi mani izmest no mājām. Man tā diska nebija, bet es labprāt samaksāju septiņus eiro un nopirku, tagad tulkojot klausos. Es arī visas [latviešu] filmas esmu redzējusi, normālu mūziku klausos, žurnālus lasu un sarakstos.»

Kaija uzauga netālu no Minesotas štata Mineapolisas, arī abi vecāki dzimuši ASV. «Man atmiņā ir brīži, kad [pieaugušie] lika stāvēt kaktiņā, ja gadījās kaut ko angliski pateikt,» Kaija turpina. «Viņiem tas nebija pieņemami. Man laimējās, ka abi vecāki uzspieda latviešu valodu. Uzaugu tādā vidē, kur man tas nešķita nepareizi vai nenormāli.»

Latviešu valodu un kultūru Kaija bērnībā mācījās arī sestdienas latviešu skolā un vasarās piedalījās latviešu centra Garezers rīkotajās nometnēs Mičiganā. «Es vienmēr jutos tāda vajāta,» viņa nopūšas. «Visi mani draugi varēja sestdienas rītos slaistīties apkārt, kaut kādas multenes skatīties, bet man iepriekšējā vakarā bija fiksi jāizpilda mājasdarbi, un sestdienas rītā agri jāceļas un jāiet uz latviešu skolu.»

Sestdienas skolasbiedru Kaijai nebija daudz, sākumā pieci, seši, bet absolvēšanas gadā viņa palika tikpat kā viena, jo liela daļa latviešu ģimeņu gadu gaitā aizbrauca no Mineapolisas un tās apkaimes. Taču tagad skolā atkal esot aptuveni 15 bērnu, kas ir «nenormāli daudz», saka Kaija. Parādījušies jauni imigranti, kas grib savos bērnos uzturēt latviešu kultūru.

Kaija nav izņēmums, bet arī ne pierasta likumsakarība. Viņas paziņu lokā ir dažādi pieredzes stāsti: ir gan trešās paaudzes Amerikas latvieši, kuri pārcēlušies uz Rīgu, iemācījušies valodu un beiguši Latvijas Universitāti, tagad tikai reizēm ar galotnēm vai kādām gramatikas lietām ļaujot nojaust savu izcelsmi, bet ir arī gadījumi, kad jauktās ģimenēs «sākumā viss ir saulaini un skaisti», bet pēc pirmā bērna piedzimšanas valodas un kultūras uzturēšana kļūst gandrīz par nastu. «Man ir daudz draugu, ne tikai latviešu, kuriem bija iespēja Amerikā uzaugt ar otro valodu, bet viņi nejuta pozitīvu attieksmi, un vecāki izlēma, ka bērni to nemācīsies, būs «normāli»,» Kaija stāsta.

Tomēr iespējas ir, un tās bieži tiek labi izmantotas, par ko viņa pārliecinājās vasaras nometnēs ASV. Tajās piedalījās arī bērni no Latvijas, kuriem nereti bija citāda izpratne par dzimtās kultūras vērtībām. «Tautasdziesmas un tautas dejas viņi nesaprata: kāpēc mēs to darām, kāpēc tāda vecmodība? Varu droši derēt, ka pirms gadiem desmit Amerikas latviešu jaunatne varētu uzvarēt sacīkstēs ar Latvijas jauniešiem, ja tās būtu par tautasdziesmām vai tautas deju zināšanām.» Kaiju pārsteidza arī prasmīgie dejotāji: «Latvijā tautas dejas ir kas nopietns un grandiozs, tehniski tās ir ļoti tīras. Savukārt mums tautas dejas mūžīgi ir kā tāda zaļumballe – svīstam, bizes sāk atpīties, cepures lido nost…»

Pārsteidzošā valoda

Uz Rīgu Kaija atbrauca prakses dēļ. Augstskolas trešo gadu viņa nomācījās Frankfurtē, kur turpināja ASV sāktās mākslas studijas, bet jau atpakaļceļā uz ASV juta, ka Eiropā vēl atgriezīsies. Kādu laiku viņa rediģēja savas koledžas literāro žurnālu Babel, bet paralēli meklēja iespējas darba pieredzes iegūšanai. 2007.gadā viņa ieguva stipendiju, lai stažētos Okupācijas muzejā un Lielbritānijas tirdzniecības kamerā. Vēlāk prakses vadītāja aizlika par Kaiju labu vārdu tulkošanas birojam Skrivanek («Dīvainā kārtā savu CVbiju aizsūtījusi jau mēnešiem iepriekš, bet, protams, Latvijā ir tā, ka palīdz, ja pazīsti cilvēkus,» Kaija piebilst), kur viņa nostrādāja līdz 2010.gadam. «Tagad man jau ir dubultpilsonība,» Kaija saka neslēptā priekā.

Viens no pārsteigumiem pēc pārcelšanās uz Latviju bija daudzās valodas atšķirības. «Klausījos, klausījos, bet sapratu tikai kādus 70%.» Kaija atceras, ka pirmajā gadā nācās virtuvē apsēdināt istabas biedreni un izprašņāt par neparastajiem vārdiem «davai», «kruta», «ķipa» un citiem. «Mums latviešu valoda ir tā, kurā vecvecāki runāja,» viņa skaidro. «Tajā laikā tādi vārdi valodā vienkārši neeksistēja.»

Latvijas literatūru pasaulē

Līdzās mūzikai un sarunām ar draugiem un vecākiem latviešu valodas klātbūtni Kaijas dzīvē nodrošina arī literatūra. Viņa ir tulkotāja un redaktore Ročesteras Universitātei Ņujorkas štatā piesaistītajā izdevniecībā Open Letter Books. Tieši Kaijas tulkojumā izdevniecība 2013.gadā publicēja Ingas Ābeles romānu Paisums. Darbu pie grāmatas viņa sāka jau studiju laikā, un tulkojuma daļa kalpoja arī literārās tulkošanas maģistra darbam.

Šogad septembrī gaidāms jauns viņas tulkojums – vectēva tuva drauga Zigmunda Skujiņa 90.gadu beigu romāns Miesas krāsas domino, tiesa, Lielbritānijas izdevniecībā Arcadia Books. «Skaisti uzrakstīts, sapņains un daudzslāņains romāns. Vienlaikus sirreālistiska fantāzija un politiska alegorija par Latviju vēsturi,» par to raksta Arcadia. Kaiju īpaši priecē grāmatas humors, kas Skujiņam un vectēvam – teātra zinātniekam un rakstniekam Alfrēdam Straumanim – esot bijis līdzīgs, tāpēc par šo projektu esot īpašs prieks.

«Esmu trāpījusies savā sapņu darbā,» stāsta Kaija. «Es dabūnu tulkot, varu sarakstīties ar citiem tulkotājiem un autoriem no visas pasaules… Man ļoti patīk rediģēt, ar sarkano zīmuli piezīmēt viskautko.» Runājot par grāmatu lasīšanu, viņas balsī ieskanas patiešām sapņainas notis. Kaija ar prieku lasa gan fantastikas un fantāzijas grāmatas, gan 20.gadsimta klasiku, gan mūsdienu autorus no visas pasaules, cenšoties tvert plašumā, nevis ļauties apmātībai ar atsevišķiem rakstniekiem vai valstīm.

Pēdējos pāris gados Kaija aktīvi sadarbojusies ar Latvijas Literatūras centru, un pašlaik viņai galvā rosās vairākas jaunu projektu idejas, piemēram, literatūras tēmu iesaistīšana populārajā nometnē 2×2, ko Amerikas Latviešu apvienība pēdējos gados organizē Kalifornijā. Parasti tur uzsvars esot uz Latvijas politikas norišu analizēšanu, ēst gatavošanu un etnogrāfiskām lietām, bet literatūra, tāpat kā latviešu skolās ASV, lielākoties beidzas ar Atmodas gadiem (tiesa, iepriekšējā nometnē 2010.gadā piedalījās arī Māra Zālīte).

«Gundega Repše netiek minēta, Inga Ābele, Nora Ikstena, Inga Žolude – to vārdu vienkārši nav. Man liekas, cilvēkiem tas būtu jāzina, ne tikai ārpus Latvijas, bet arī Latvijā,» Kaija saka, atceroties Rīgā iepazītos sava vecuma cilvēkus, kuri ne tikai nelasot mūsdienu literatūru, bet nezinot pat autoru vārdus. «Labi, ja lasītājiem Latvijā tas neinteresē, es uzņemos to padarīt interesantu cilvēkiem ārpus Latvijas,» viņa kaujinieciski skaidro savu darbību Latvijas literatūras popularizēšanā angļvalodīgajā pasaulē.

«Esmu labā pozīcijā un es ceru vēl kaut ko izdarīt. Spāņu vai franču literatūra ir plaši tulkota visās pasaules valodās! Kāpēc lai [čīliešu rakstnieka] Roberto Bolanjo grāmatas varētu atrast angļu valodā, bet, teiksim, Noru Ikstenu ne? Nav nekāda iemesla, kāpēc latviešu, lietuviešu vai igauņu literatūrai nevajadzētu būt angļu valodā. Ja Latvija autoriem pievērš maz uzmanības, tad tas jādara kādam citam.»

Cīnoties ar šādām domām un darbiem, Kaijai vairs neatliek daudz laika fotografēšanai. Tiesa, viņa zina, ka pietiks tikai atsākt, lai atkal aizrautos. Arī tagad, pēc interneta saceltās jezgas, esot uznākusi ziņkāre un vēlme paņemt rokās fotoaparātu un pārbaudīt, vai prasme nav pazudusi.

Tagad vairāk par portretiem viņu tomēr interesē dabas skati, gribētu atkal fotografēt Rīgu, bet pagaidām tas ir tikai vēlmju līmenī. Kaija ir pārliecināta, ka profesionālā dzīve tiks veltīta literatūrai: «Kaut kad domāju, ka varētu ar fotografēšanu profesionāli darboties, bet labāk man veicas un interesē literatūra un vārdi.» Šajā laukā atpazīstamība nāks lēnāk un būs šaurāka, taču arī paliks ilgāk.

Advertisements
Komentēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

FiveThirtyEight

Nate Silver’s FiveThirtyEight uses statistical analysis — hard numbers — to tell compelling stories about politics, sports, science, economics and culture.

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: