Lejup

Vika vecāki klusēdami sēž katrs savā kupejas pusē. Viņus šķir mazs galdiņš ar pāris padzisušām, pusdzertām tējas krūzītēm. Loga pusē tējkanna un Vika grāmata par piedzīvojumiem tālās zemēs. Galdauts bija zaļš, bet nu jau izbalējis. Vilciens uz jauno pasauli pazemē braucis daudzus gadus, sāka vēl pirms Vika piedzimšanas. Vispirms aizveda sliktos cilvēkus, tagad brauc arī labie, tā mamma teica. Brauc tie, kuriem nepietiek naudas virszemei, tie, kuri dzīvo vieni, nevar izturēt sauli vai cīnās ar slimībām.

Viks krūzi tur rokās, bet tēju nav pat nogaršojis. To pareizi prot pagatavot tikai mamma, nez kāpēc šoreiz viņa ļāva to darīt tēvam. Viņš izvilka no somas vecu, saburzītu paciņu, iemeta tējkannā un atsāka stāstīt par pazemes pasauli. Viks tādas bija redzējis arī iepriekš, viņam nepatika. Pēc gadiem izlīdušas nez no kurienes un atkal grib draudzēties, bet kas zina, kas tādās paciņās iekšā.

Viks labāk skatās pa vilciena logu, otrā pusē tikai tumsa un viņu pašu atspulgi. Vecāku muguras ir taisnas, viņu sejas – izšķīdušas ēnās, glīti izliektas un nenolasāmas. Otrpus stiklam ir labi, gandrīz kā agrāk. Tur pat krūzīte rokās ir tīra un skaista. Tagad iekšmalā jau izkārtojušies melni tējas riņķi. Vēl viens iemesls nedzert. Viks zina, ka tos redz arī mamma, nesaprot, kāpēc viņa klusē. Agrāk nebūtu ļāvusi ne pieskarties.

“Jauki, ka atnācāt,” tēvs atkārto, pārtraucot klusuma brīdi. Viņa mati ir nogriezti īsi un kārtīgi, eļļains atspīdums pat kupejas pustumsā.

“Paldies, ka uzaicināji. Viks stāvvietā nebūtu ilgāk izturējis,” saka mamma. Viņš grib iebilst, ka tur, vilciena aizmugurē vismaz bija vēsāks, tur varēja piesēst un netraucēti snaust. Tomēr viņš klusē. Vecāki nerunā ar viņu, pārtraukt nav pieklājīgi.

“Tu tak zināji, ka tepat esmu, varēji nemocīties. Kāda jēga varoņus tēlot – tur, lejā vienalga vajadzēs manu palīdzību,” tēvs turpina.

Mamma klusē, galva noliekta, zobi ieķērušies apakšlūpā. Viņa apliek plaukstas tējas krūzei, paceļ un iedzer malku. “Auksta… Mēs tāpat jau ilgi te sēžam. Viks arī tāds saguris izskatās. Jātaisās uz iešanu.”

Tēvs skaļi nošņaukājas. “Jā, skaidra lieta,” viņš saka skrāpējošā balsī. “Neesmu pat pieklājīgas sarunas vērts. Uzreiz varēji pateikt, ka gribi tikai sasildīties. Sagādātu kādu siltu segu, jūs būtu laimīgi, es nebūtu sacerējies.”

Tagad kupejā tikai trīs cilvēku elpas un vilciena matētie tukšķi. Tie Vikam patīk, kaut vienmēr ir vienādi; vilciens ir kā draugs, kurš neprasa, lai viņu klausās. Var skatīties logā un iztēloties pats sevi kaut kur otrā pusē, caurspīdīgu un skaistu kā vecāku atspulgi. Sajūta kā skatoties grāmatas fotogrāfijās uz svešzemju kalniem, pļavām un mežiem, kur apkārt vēl skraida dzīvnieki, un vilcieni brauc tikai pa virszemi vien.

Vecāki turpina klusēt, bet Viks zina, ka viņi sākuši strīdēties katrs savā galvā. Neviens nesaka ne vārda, bet sejas izteiksmes tādas pašas kā toreiz, mēnešus pirms šķiršanas. Arī daļa trauku tā pati. Tikai telpa netīrāka, un smarža cita. Un viņi klusē. Būtu labāk runājuši.

Mamma saglauž Vika matus. “Mīļais, vari ielikt galvu man klēpī un pasnaust kādu brītiņu,” viņa klusu saka, noliekusies pār Viku. Viņš izraujas un papurina galvu, bet mamma vairs neskatās uz viņu, neredz. Acis atkal niknas, paceltas pret tēvu. Balss gan tā pati. “Es vienkārši gribēju parunāt, mīļais, paskatīties, ka tu pats dzīvo. Mums no tevis neko nevajag, esam saņēmuši savu dzīvokli pazemē, gan jau kaut kā izdzīvosim.” Viņa sakniebj lūpas un viegli saviebtu seju iedzer vēl vienu malku.

Tēvs iztaisno salīkušo muguru, aizsedz netīro virtuves iekārtojumu loga atspulgā. Tur viņš joprojām ir stalts un mierīgs.

„Domā, man te viegli visu laiku staigāt apkārt, skaidrot jaunos noteikumus, klausīties veceņu gaudas, tad atgriezties kupejā vienam?” viņš saka. “Es zinu, ka jūs izdzīvosiet, arī es tāpat. Bet runa nav par to,” viņa balss ar katru vārdu kļūst dziļāka, klusāka, jāiespringst, lai sadzirdētu. “Kopā mums visiem būs labāk. Es biju viens no pirmajiem, kas pieteicās strādāt pazemē, turienes valdība par mani parūpēsies. Bet es gādāšu par jums. Tu varēsi beidzot dzīvot mierīgi.”

Mamma neatbild, un klusums sāpīgi spiež ausīs. Viņa uzlikusi roku Vika galvai, bet viņš pievērsies savai krūzītei. Tā šķiet atkal sasilusi, un viņam tas nepatīk, tā tējai nav jādara. Arī gaiss ir sakarsis un sabiezējis. Ēnas logā izplūdušas, vairs nevar novērst skatienu.

“Dēls ir mums abiem, vai ne?” atkal skaļākā balsī saka tēvs. Viņa mugura pamazām atgriežas kumpī, zem uzacīm iedegusies tumsa, skatās tieši uz Viku. Viņš to sajūt un aizgriežas. “Tu taču gribi, lai tētis atkal ir ar tevi?”

Viks noliek krūzi uz galdiņa, bet tūlīt atkal paceļ, piespiež pie krūtīm. Viņš negrib atbildēt, pārāk viegli pateikt ko nepareizu, tad mamma dusmosies.

“Nevajag bērnu mocīt,” viņa pati atbild Vika vietā. Mammas balss ir klusa, bet asa, Viks pat saraujas. “Viņš nav vainīgs. Vai varbūt pazemē tagad tā parasts?”

Tēvs pieceļas, izdabū kājas no galdapakšas, pasper pāris soļus uz durvju pusi. Viņš salīcis vēl vairāk, galva mazliet nokārta, vidū matu vairs nav. „Piedod, man nevajadzēja tā jautāt,” tēvs saka. „Es zinu, ka tu man netici. Es saprotu, nevainoju tevi. Neesmu arī pelnījis uzticību. Bet es patiešām gribu jums palīdzēt. Pazemē nav viegli, īpaši jaunajiem. Un bērnam vajadzēs palīdzību, labi paēst, labu skolu atrast.”

Par spīti izskatam, tēva balss ir cieta. Viks baidās palūkoties uz mammu, viņš saspiedis krūzīti līdz pirkstu kauliņu nobālēšanai. Tumsa aiz loga kļuvusi citāda, vilciens sācis kratīties, grabēt, vecāku krūzītes pa galdu slidinās šurpu turpu. Tikai savu Viks tur vietā. Augšdelmi saspringuši, gandrīz trīc. Ja noturēs, viss būs labi, tā viņš sev saka. Tējai jāpaliek krūzītē, un viņam ar mammu.

Mamma uzmet viņam ātru skatienu, skaļi ievelk elpu un uzliek vēsu plaukstu uz pieres.

Sēdeklis iečīkstas. Tēvs nokrekšķ un turpina gaidīt.

“Varbūt tev taisnība,” mamma klusu ierunājas, joprojām skatoties uz Viku. “Mani mazliet biedē doma par to, kā būs lejā. Mums jau augšā nebija viegli.”

Viks atbalsta krūzīti pret kāju. Rokas pagurušas, sviedri plaukstās sākuši dzist.

“Būs labi,” tēvs pieiet pie Vika un viņa mammas. “Iedomājies, ka pārcelies uz ārzemem. Ja nevienu nepazīsti, ir bailīgi, bet es tur jau dzīvoju, es palīdzēšu. Tur varēsim sākt visu no gala. Tur nav vietējo un iebraucēju, senu rēķinu un sāpīgu atmiņu. Pagātne palikusi tur,” viņš pamet galvu uz loga pusi. „Lejā būs jauna pasaule.”

Mamma paliecas uz priekšu, tuvāk tēvam. Viks skatās projām, viņas sejas atspulgā, kur vairs redzamas tikai ēnu izartas gravas, acu vietā – bezdibeņi. „Vienalga grūti noticēt,” viņa nomurmina,  tomēr paceļ plaukstu no Vika galvas, saliek rokas kopā.

Viņam cauri, no pakauša uz leju, iztriecas aukstuma vilnis. Viņš noraustās, krūzīte izkrīt, saplīst trijās daļās, tēja izlīst uz krekla un biksēm, nokrāso tās tumšbrūnas. Mamma neko nesaka.

“Paldies,” tēvs piesēžas uz  soliņa tālākās malas, puspagriezienā pret mammu. Viks sajūt alkohola sīvo smaržu. “Nožēlot nenāksies.”

“Varbūt tev taisnība.”

“Tad tu man piedod?” tēvs jautā un, negaidot atbildi, apliek roku mātes pleciem, noliecas un noskūpsta viņu. Viks redz, kā viņa roka aizslīd mātei aiz blūzes. Viņš aizgriežas pret logu.

Vilciens jau tuvojas pazemes stacijai. Var redzēt, ka atspulgi kustas citādi, gandrīz jau saplūduši, kustas kopā, atgādina te mājas, te kādu savādi izvērptu pazemes augstceltni. Uz brīdi Vika skatiens sakrustojas ar mātes acīm. Tās mierinoši smaida. Arī viņa skatās greizā atspulga pasaulē, atgriezusies agrāko laiku mierinājumā.

Vilciens vēl pēdējo reizi nodreb, arī abas vecāku krūzītes noslīd, saplīst, troksnis kā bērna kliedziens, bet Viks dzird pavisam ko citu. Kaut kur tālu augšā vēl viens vilciens sācis lejupceļu. Viņu ir daudz, atiet katru dienu, bet lejā vietas pietiks visiem. Lai tikai augšā arī kāds paliktu.

Advertisements
Komentēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

FiveThirtyEight

Nate Silver’s FiveThirtyEight uses statistical analysis — hard numbers — to tell compelling stories about politics, sports, science, economics and culture.

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: