Īss ievads grāmatu izdošanā pēc Rietumu parauga

Kad pārcēlos uz Angliju, man bankas kontā turējās šādi tādi iekrājumi, bet darāmo lietu sarakstā vēl bija maģistra darbs un Dilana autobiogrāfijas tulkojums. Tāpēc apmaksāta darba vietā sākumā izlēmu uzmeklēt redaktora prakses vietu kādā vietējā izdevniecībā. Iespēja klātienē novērot smalko Rietumu darba organizāciju un bez lieka satraukuma iegūt pieredzi interesantā nozarē šķita pietiekams atalgojums par pusotra mēneša darbu. Šis naivums, protams, izgaisa tikpat drīz kā naudas iekrājumi un pārējo darbu samaksas solījumi.

Tagad, kad esmu devies tālākās gaitās, toties varu pastāstīt par šo pašu darba organizāciju nelielā, bet noteikti interesantā britu izdevniecībā. Varbūt tā Latviju izdosies vēl kādu pussolīti pietuvināt Rietumiem. Vārdus un nosaukumus neminēšu, jo vēlākas sarunas ar paziņām, kuri strādāja līdzīga apmēra izdevniecībās, apliecināja pieredzes tipiskumu.

Izvēlētās izdevniecības vadītājs man piezvanīja jau pāris dienas pēc pieteikuma saņemšanas. Valodas robu un runātāja akcenta dēļ neko daudz nesapratu, taču pēc stundas uz e-pastu pienāca pārbaudes darbs ar dažādiem skolnieciskiem valodas uzdevumiem. Tas bija jāizpilda līdz nākamās dienas beigām. Iztēlojos, ka izdevniecībā ir daudz stresainu cilvēku, kuri skraida šurpu turpu starp galdiem, klaigādami par dedlainiem, laika vērtību naudā un saņemtajiem manuskriptiem, un nākamās dienas beigās vienam no viņiem beidzot pagadījušās piecas brīvās minūtes pieteikumu izskatīšanai. Nedēļas beigās saņēmu vēl vienu zvanu, no kura spēju izlobīt tikai to, ka pirmdien no rīta jādodas uz izdevniecību, laikam jau darba interviju.

Ticis līdz izdevniecības gaitenim, kur man bija jāgaida intervētājs, vispirms satiku irāņu meiteni, kura bija atnākusi līdzīgā nolūkā. Viņas cerētā prakse bija grāmatu dizainā, bet tādas atšķirības mūsdienās vairs netraucē cilvēkiem kavēt laiku ar neveiklām sarunām par laikapstākļiem un gaidāmajiem darbiem. Telefona zvani un e-pasti bija samulsinājuši arī viņu, tomēr viņa joprojām ticēja iespējai šeit ielikt kāju grāmatizdevniecības nozares durvīs. Kā nopratu, pat neapmaksātas prakses vietas pēc krīzes sākuma bija kļuvušas gandrīz nepieejamas, tāpēc bija jāmeklē labais it visur. Izdevēju interneta vietne patiešām taču bija neslikta un pat profesionāla, arī gaitenī izvietotā glezna ar kuģa cīņu vētras sabangotā jūrā droši vien bija apzināts kiča elements. Un savādās telefona sarunas noteikti varēja norakstīt uz steigu un sliktu savienojumu.

Kad beidzot ieradās izdevniecības vadītājs – jauns, draudzīgs un profesionāli paviršs indiešu puisis –, sagatavojāmies rūpīgai izvērtēšanai, taču saruna bija īsa un nesāpīga. Mūs abus ieaicināja nelielā, tikpat profesionāli bezpersoniskā tikšanās telpā un piedāvāja sākt tajā pašā dienā. Neko citu vienalga nebijām ieplānojuši, tāpēc piekritām.

Iepazīstināšana ar darba pienākumiem, kolēģiem un tamlīdzīgi sīkumi izpalika. Man ierādīja datoru, izdevniecības stila vadlīnijas, plauktu ar vārdnīcām un rokasgrāmatām, un pusstundu pēc atnākšanas e-pastā jau bija pirmā rediģējamā grāmata. Sirdsmiera labad pieņēmu, ka nepacietības pamatā bija izcilais pārbaudes darba izpildījums. Galu galā desmitajā klasē biju piedalījies angļu valodas olimpiādē, tātad arī kļūdu labošana profesoru grāmatās nevarēja sagādāt lielas grūtības.

Darbu sāku ar iedrošinošu smaidu netālu sēdošajai irāņu dizainerei, kura nupat arī bija atstāta viena ar jaunajiem uzdevumiem. Nelielajā telpā bija vēl divi darbinieki: personīgo problēmu nomākta praktikante no Kalifornijas un izdevniecības galvenā redaktore, kura satrauca prātu ar īso svārku atklātajām kājām un spēju vienlaikus rakstīt neiedomājamā ātrumā un atbildēt uz telefona zvaniem. (Pusotra mēneša laikā desmitiem reižu dzirdēju viņas nemainīgi laipno: “Prakses iespējas? Aizrakstiet uz šo adresi, tad gaidiet ziņu. Paldies un visu labu!”)

Tā arī bija visa izdevniecības radošā komanda, kas gada laikā veikalos un noliktavās izgrūda vairāk nekā 20 dažādas grāmatas. Kaut “radošā komanda” varbūt ir mazliet nevietā – izdevniecības noskaņojumu un attieksmi pret darbu precīzāk varētu raksturot vārdu savienojums “bliezēju komanda”. Galvenais prakses laikā dzirdētais norādījums bija mudinājums nepārcensties. “Tas nav svarīgi, ej tik uz priekšu,” bija galvenās redaktores atbilde uz gandrīz visiem sākotnēji, jāatzīst, daudzajiem jautājumiem.

Līdzīga pieeja bija arī izdevniecības vadītājam, kurš reizēm ienāca pie mums, lai uzmestu skatu sagatavotajiem dizaina paraugiem (“Jā, jā, ļoti labi!”) vai pārmītu kādu vārdu ar redaktori (“Hmm, nē, tas galīgi nav labi!”). Tas palīdzēja: pusotra mēneša laikā tiku cauri trijām grāmatām un paguvu pieķerties vēl dažiem citiem darbiem. Par labu nāca arī apziņa, ka rediģējamās grāmatas vienalga lasīs pārdesmit cilvēki, kuri visdrīzāk nemēdz iziet no universitātes bibliotēkas, tātad nevarēs uzbrukt man dusmās par nepareizi saliktajiem komatiem.

Sevišķi drošs šajā ziņā esmu par pirmo sev uzticēto grāmatu: indiešu filozofu rakstu krājumu, kuras argumentācijas ceļi bija nesavietojami ar mana prāta darbības principiem. Tas bija pirmais teksts manā mūžā, kur teikumus nevarēju saprast pat aptuveni, kur nu vēl tikt kaut līdz vienam apslēpto domu slānim. Neko daudz nepalīdzēja arī dažu autoru savdabīga izpratne par angļu valodas likumsakarībām. Šai grāmatai veltīju lielāko daļu pirmā mēneša, bet no satura atceros vien to, ka dažu rakstu autoriem bija jokaini uzvārdi.

Nākamā grāmata tika atsūtīta uzreiz pēc iepriekšējā dokumenta nodošanas. Tās bija labdzimušas indiešu dāmas atmiņas par meitu pāridarījumiem un nelaiķa vīra pārvaldīto pilsētnieku nepateicībām. Roku biju iesitis tiktāl, ka šķietami pretrunīgie norādījumi – autore ir izdevēja attāla radiniece, tāpēc grāmata ir ļoti svarīga, bet pārcensties gan nevajag – neko daudz neuztrauca. Viņas valoda bija vienkārša un tuvāka man ierastajām normām, arī domas nebija samežģījušas senas filozofijas grāmatas, tāpēc darbs vedās raiti un brīžiem pat šķita patīkams.

Trešā un pēdējā man uzticētā grāmata bija padziļināts ieskats 19. gadsimta britu politiķa Viljama Gledstouna profesionālajā veikumā. Neviens cits vēsturnieks tai, protams, nebija nācis ne tuvumā, lai izvērtētu autora apgalvojumu patiesumu, bet ap šo laiku es jau zināju, ka tas arī nav svarīgi un mani pavisam noteikti neskars. Kļūdās vienalga vainos autoru, nevis izdevniecību, kur nu vēl redaktora asistentu. Galvenais bija grāmatu nogādāt līdz tirgum, un gan jau tas visu izšķiros.

Pēc Gledstouna grāmatas rediģējuma nodošanas izpelnījos jaunu norīkojumu: atvieglot izdevniecības ceļu uz ienesīgo un nepiedodami neskarto mācību grāmatu tirgu. Pieņemu, ka priekšnieku bija neatgriezeniski satriekusi mana darba kvalitāte (turklāt amerikāņu praktikante neparedzēti atgriezās Kalifornijā), jo šajā projektā mēs sastrādājāmies īpaši cieši (t.i., tagad viņš nāca pie manis teikt: “Jā, jā, ļoti labi, sūti tik man uz e-pastu!”)

Darba uzdevums bija atbilstošs izdevēja triecienveida pieejai: nepilnas nedēļas laikā man vajadzēja sagatavot divas milzīgas “Excel” tabulas. Vienā bija konkurentu grāmatu parametri (vecuma grupu sadalījums, aprakstītie temati, lappušu skaits utt.), bet otrā – nelielo, bet puslīdz cienījamo universitāšu jauno (tātad lēto) profesoru vārdi un e-pasti. Viņiem plānojām piedāvāt ātri saštancēt kopijas vai vismaz aizdot vārda un titula izmantošanas iespējas, lai jau tā paša gada vasaras beigās veikalos un, cerams, vecāku iepirkumu grozos iekļūt cienījama izskata mācību grāmatas ar izdevniecības zīmolu.

Prakses laika pēdējās dienās paguvu satikt vienu no izvēlētajiem autoriem: kautrīga paskata jaunieti, kurš steigšus piekrita ikvienam izdevēja piedāvājumam vēl pirms tā izskanēšanas. Tā izrādījās pareizā pieeja, kaut tagad, pārlūkojot izdevniecības grāmatu katalogu, izskatās, ka nekur tālāk par pāris soļiem šajā laukā viņi tomēr netika. Tā vietā izdevējs ir pārslēdzies uz nākamajiem potenciāli ienesīgajiem tirgiem: autortiesību nenoslogotas literatūras klasikas apkopojumiem un 19. gadsimta akadēmisko pētījumu rediģējumiem, kurus studentiem pārdot par 60 mārciņām gabalā.

Pirms aiziešanas vēl pamēģināju no abām poļu grāmatvedēm noskaidrot izdevniecības biznesa stratēģijas sekmīgumu – tīri ziņkārības labad. Iespējams, viņas atmaidzināja Lielbritānijas imigrantiem tipiski bezgalīgās sarunas par labākajām biezpiena iepirkšanas vietām, jo drīz vien uzzināju, ka peļņu galvenokārt veido kāds papildu naudas avots. Proti, ēkas pagrabā notika vīna vairumtirdzniecības straumes pārvirzīšana, man nesaprotamā veidā sakārtojot pārdevēju un/vai uzpircēju papīrus. Izdevniecības mītnē vīns tā arī neparādījās. Par to esmu pārliecināts, jo kāduvakar pavisam netīšām tiku tajā ieslēgts un ārā izlīdu pa pagraba logu, bet neko aizdomīgāku par vecu faksa aparātu tā arī nepamanīju.

Par spīti šim pēdējam iztrūkstošajam posmam ceru, ka nelielais atmiņu stāsts palīdzēs “Satori” lasītājiem dibināt ienesīgas, profesionālas un visādā ziņā cienījamas izdevniecības pēc labākajiem britu paraugiem. Nesolu, ka pats pieteikšos tajās stažēties, tomēr esmu pārliecināts, ka interesentu netrūks. Varbūt man atradīsies konsultanta vieta ar atbilstošu samaksu.

Advertisements
Nākamā ziņa
Komentēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

FiveThirtyEight

Nate Silver’s FiveThirtyEight uses statistical analysis — hard numbers — to tell compelling stories about politics, sports, science, economics and culture.

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: