Džons Ronsons – The Men Who Stare At Goats

Džons Ronsons ir tāds kā rakstoši pētnieciskās žurnālistikas Luijs Terū: labdabīgs gīks, kurš viegli iedraudzējas pat ar lielākajiem frīkiem, par kuriem interese pieaug proporcionāli cilvēku frīkainumam. Pirmā grāmatā bija par sazvērestības teorijām, jaunākā – par psihopātiju, bet šajā (viņa otrajā) pētīti ASV armijas un slepeno dienestu mēģinājumi iznīcināt ienaidniekus AR PRĀTA SPĒKU. Pa vidu iepīti arī pustraki ģenerāļi, LSD, atriebību meklējoši bāreņi, Abū Graiba un miljons citu lietu. Vienojošais pavediens teorētiski ir Vjetnamas veterāna-ņūeidžista izveidotais Pirmais Zemes Bataljons un tā manifests, taču Ronsonam tas regulāri izslīd no rokām. Pamazām viņš aizmaldas citos labirinta stūros, līdz grāmatu lasošā Helēna ir pamirusi no apjukuma. Tēli parādās un pazūd un tad pēc simts lappusēm atkal parādās it kā nekas nebūtu noticis. Pēc kāda laika vienkārši atmetu ar roku jebkādiem kopsakarības atrašanas un ideju izsekošanas mēģinājumiem, tā vietā vienkārši priecājoties par frīkainumu.

Protams, tas ir tieši pretēji Ronsona vēlmēm. Viņam grāmata šķiet teju vai bruņinieciski cēla iespēja atklāt armijas/CIP nodarījumus, vienlaikus, cerams, uzduroties kādai patiešām paranormālai parādībai. Kā jau parasti, viss paliek pieņēmumu, neskaidrību un neizpildītu solījumu miglā. Sākotnējais entuziasms pāraug vieglā mulsumā, tad krietni lielākā aizkaitinājumā. Katra daļa atsevišķi sākas raiti un interesanti rakstīta, pilna ar pārsteidzošiem cilvēkiem un notikumiem, taču drīz vien pāriet aizvien samudžinātākās atsaucēs uz agrākajiem varoņiem (turklāt nevis iepriekšējā nodaļā, bet kaut kādā velna pakaļā pieminētiem) un mēģinājumos katru atsevišķo, līdz galam pat neizpētīto parādību sasaistīt ne vien ar Bataljona manifestu, bet ar visiem pārējiem paranormalitātes eksperimentiem. Tāpēc šis varētu būt tas retais gadījums, kad filmai pat ir dodama priekšroka (pats gan neesmu to redzējis), bet tādu fišku lasītājiem iesaku paņemt viņa pirmo grāmatu “Them”, kuras baudījums bija jūtami lielāks.

Advertisements
Nākamā ziņa
Komentēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

FiveThirtyEight

Nate Silver’s FiveThirtyEight uses statistical analysis — hard numbers — to tell compelling stories about politics, sports, science, economics and culture.

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: