Pasaka par pirmajiem

Kad zvaigznes vēl nebija iemirdzējušās, Kluspils naktis bija tumšas un tukšas. Cilvēki tās pavadīja guļot, krājot spēkus jaunai dienai, bet uzmostoties nejutās ne nieka mundrāki. Šķita, ka pilsētas naksnīgā rūsa ir iespiedusies viņu kaulos un smadzenēs, pamazām padarot tās rāmas un slābanas. Viņi pārstāja runāt un klausīties, tā vietā vienkārši slīdot cauri laikam rītdienas gaidās.

Tā man stāstīja vectēva brālis, pie kura bērnībā vakaros mēdzām paciemoties ar vecākiem. Viņš sēdēja uz lieveņa noliktajā krēslā un piemiegtām acīm skatījās pilsētas griestos, ļaujot no tiem plūstošajai gaismai dzīt ēnas no sejas līdz viņš atkal bija tīrs kā nomazgāts tekošā ūdenī.

Viņš katru reizi stāstīja vienu un to pašu, no bērnības draugiem un viņu vecvecākiem dzirdēto stāstu par mirstošās pasaules pārradīšanu, bet mums ar māsu tas patika arī desmitajā atkārtojumā. Tas mūs baroja tāpat kā zvaigznes, neļaujot nomierināties vēl ilgi pēc atgriešanās mājās. Reizēm mēs pat naktī izzagāmies ārā un pustumsā klīdām pa nepazīstamām ielām, iztēlojot sevi par stāstu tēliem, lūkojot pēc pamestām mājām un svešiniekiem tajās.

Vectēvoča stāsts sākās labu laiku pirms viņa vecvecākiem, ar skaistu dvīnīšu piedzimšanu kādai nabadzīgai Kluspils skolotājai. Viņa tos nosauca par Aivi un Liju un pēc pāris mēnešu šaubīšanās atdeva valdības internātam. Viņas pavēdere smeldza un galva dūca kā pēc āmura sitiena, bet viņa zināja, ka bērniem tā būs labāk. Gudro vecāku bērnus internātā audzināja par nākamajiem pazemes saimniekiem, bet viņai par sirdssāpēm pienācās neslikts naudas žūksnītis, ļaujot jau drošāk domāt par nākamajiem bērniem. Tāpēc viņa gan noraudāja lielāko tiesu mājupceļa, taču tur pamazām nomierinājās un atsāka ierasto slīdēšanu laikā.

Liju un Aivi tikmēr iekārtoja lielākajā un jaunākajā no internāta silītēm, kur ar viņiem bija vairāk nekā simts citu kliedzošu un raudošu jaundzimušo. Šādā kompānijā, bezmiesīgu roku aprūpēti un laipnas sievietes balss apmīļoti, viņi auga līdz četru gadu vecumam, no rīta līdz pat vakaram klausoties uzslavas un solījumus par visu vēlēšanu drīzu piepildīšanos. Tiem viņi mācījās burbuļot līdzi, lai jau ar pirmajām patstāvīgajām kustībām uzrāpuļotu uz panākumu takas.

Mātes krūts vietā viņiem silītē bija silta siena ar valdības formās tērptu sieviešu attēliem un daudziem knupjiem, pie kuriem noēsties. Cauri istabai kursēja vairāki robotiņi, iemācīti atpazīt sīkākās atšķirības bērnu kliedzienos un vajadzības gadījumā ieaijāt raudātājus vai apmainīt viņiem autiņus. Viņi dzīvoja mierīgu dzīvi, uzticoties balsij un mašīnām.

No silītes Aivi un Liju ar pārējiem piecgadniekiem nogādāja uz mīlīgi zaļi nokrāsotu blakusēku, kur viņus sadalīja pa piecpadsmit katrā telpā un aprūpēja nākamos desmit gadus. Reizēm kāds no viņiem diez kur pagaisa, reizēm parādījās kāds jauns, bet tas neko daudz nemainīja ikdienas ritumā. Skola lielu piepūli neprasīja, un viss pārējais laiks bija brīvs, tā ka bērniem ar laiku apnika pat spēlēšanās. Ārā iet viņiem neļāva, un drīz vien visi bija salekušies, pat sarunas padarot par retumu.

Tagad viņi lielākoties sēdēja kur nu kurais un klusēdami skatījās griestos vai pa kādu no mūžīgi aizmiglotajiem logiem uz stalto internāta ēku pāri ielai. Tā bija arī Aivja galvenā nodarbošanās – viņš jau no paša rīta uzrāpās uz palodzes un tur nosēdēja visu dienu kā tāds apsūnojis akmens. Skatījās un klausījās. Māsai viņš teica, ka mācās dzirdēt vēju. Tas ir sapņiem, viņš reiz skaidroja māsai, tas ir kā ielikt kabatā gaismu pirms izdzišanas.

Lija atbildēja, ka viņa gan labprātāk to vienkārši izdāļātu. Kāda gan citādi gaismai jēga, viņa smīnēdama jautāja. Viņa pati nekad nesēdēja uz palodzes un nepētīja ne mājas, ne ielu starp tām. Redzamā pasaule vienalga bija tik plakana un sastingusi, ka tikpat labi viņi varētu dzīvot dziļā pagrabā vai uz kādas citas planētas, Lija teica. Kādu gan gaismu viņš te  cer atrast?

Pārējiem viņas pļāpāšana jau bija apnikusi, un arī Aivis viņai nepiekrita, taču abu saruna reti pārauga strīdā. Tomēr tā bieži vien ieilga krietni pāri miegam noliktajam laika, kad istabā skanošais ieraksts jau pārslēdzās nakts režīmā. Tā viņi arī pirmoreiz izdzirdēja par pilsētu ārpus internātu pudura. Sievietes balsi istabā bez brīdinājuma nomainīja zema un vīrieša balss.

Kluspils ir sprukās, tā teica. Tai vajag stingru vadību. Tai vajag mūsu palīdzību.

Negaidītā pārmaiņa uz brīdi iztrūcināja abus strīdniekus. Viņi pārtrauca sarunu un ieklausījās, saīsinot un apklusinot elpu, lai nepalaistu garām ne vārda. Balss īsi pastāstīja par graustiem pilsētas vecajā galā un vadības izcīnīto progresu jaunajā. Tā izstāstīja arī par Mēnesi, kas tūlīt, tūlīt tiks pabeigts un iedarbināts. Drīz naktis kļūs gaišas, un mums vairs nevajadzēs spuldzes, mēs pasauli būsim padarījuši efektīvāku, balss paziņoja un atsāka skandēt iepriekšējos saukļus.

Es gribu to redzēt, Lija klusu teica, tikko sapratusi, ka sācies atkārtojums.

Aivis sakniebtām lūpām viņu nopētīja. Kopš kura laika tad tevi interesē ārpasaule?

Kopš tā izrādījas interesanta.

Es tak teicu.

Nē, tu stāstīji par appelējušām ielām un dumām ēkām.

Tas tāpēc, ka tu nemāki klausīties.

Lija apklusa un pavērās ārā pa logu. Viņai pretī nemirkšķinādamas skatījās aptumsušās internāta acis. Tagad tās šķita vēl tukšākas un tuvākas kā parasti, un Lija novērsās. Citur varbūt ir vēl interesantāk, viņa sacīja.

Aivis piegāja pie palodzes un, atbalstījies ar roku, uzlēca savā postenī. Joprojām klusēdams, viņš pieliecās vispirms vienai, tad otrai palodzes malai, kā mēģinot ieskatīties dziļāk ielu tālajos galos. Tumsā tie saplūda vienotā, bērnu skatieniem necaurredzami biezā nakts sienā.

Dzirdi, Lija nočukstēja, pienākusi pie brāļa.

Aivis pagriezās pret istabu un ieklausījās. Stāstījums bija mainījies, tagad balss runāja par pilsētas veco galu, kādu māju, kas tur bijis pēdējais apdzīvotais nams. Cilvēki to dēvējot par stāstnieka māju un gvelžot visādas muļķības, teica balss. To esot apsēduši velni, kuri naktīs vārot savas dziras, aizko neviena apkārtnes māja nevarot būt droša no pēkšņā ēnu mošķu uzbrukuma. Citi gan sakot, ka to visu izdomājis mājas saimnieks, lai aizbaidītu nelabvēļus. Apbrīnojami izturīgs tumšo laiku traips mūsdienu pasaulē, balss nobeidza, pēkšņi kļūstot pusoktāvu augstāka un sākot visu no gala.

Mums tur jātiek, teica Lija.

Kāpēc, Aivis klusu noprasīja.

Jo šis nu beidzot ir interesanti.

Tev ar to pietiek?

Ko tad tev vēl vairāk vajag?

Kā tu vispār domā tur tikt, Aivis jautāja, aizlaižot iepriekšējo jautājumu gar ausīm.

Vai tad mēs nevaram vienkārši pa logu aizbēgt?

Nezinu, tas ir jānoskaidro. Un vienalga vajadzētu pagaidīt Mēnesi, lai vispār atrastu ceļu uz pilsētas veco galu…

Ahā, tad arī tevi tas interesē!

Aivis nokāpa no palodzes. Nezinu, viņš teica, uzmetis vēl pēdējo skatienu ielai. Varētu pamēģināt.

Vispirms bēgļiem tomēr vajadzēja pagaidīt. Stundas stiepās kā skursteņa dūmi, bet dienas… Par stāstnieka māju un internāta pamešanu viņi varēja sačukstēties tikai naktīs, bet pārējā laikā nācās staigāt no viena istabas stūra uz otru vai no palodzes skumji skatīties tālumā, mēģinot uzminēt tā noslēpumus. Tikai vēlu vakarā, kad visas gaismas bija izdzisušas un dienas balsi nomainījis naksnīgais bass, viņi klusu izlīda no segapakšas un kopā nosēdās uz grīdas klausīties tumsas pārraidi. Tagad vīrieša balss viņiem skanēja kaut kā vientuļi un pamesti, sāpīgi skrāpējot krūts dziļumos. Reizēm viņi pārmija dažus vārdus arī par to, taču ikviena saruna drīz vien pārauga klusā kašķī par tālākajiem plāniem un mērķiem.

Aivis parasti sadusmojās pirmais. Skaļi viņš to sākumā neizpauda, ar sarūgušu ģīmi un sakrustotām rokām turpinot klausīties Lijas stāstā par brīnumaino pasauli, kas viņiem pavērsies pēc internāta pamešanas. Viņai logs un tumsa šķita vienīgie – turklāt pagaidu – šķēršļi uz stāstnieka māju un viņas sapņiem. Aivis bez īpašas piepūles varēja iedomāties vismaz divdesmit citus, taču Lija tos negribēja ne dzirdēt. Viņu interesēja tikai ārpasaule un Aivja šaubas šķita muļķīgas. Bet viņš joprojām nezināja, vai izlaušanās kaut ko maz dos. Un kā ar atgriešanos? Pa logu redzamā pilsētas daļa patiešām bija diezgan vienveidīga, taču jauni skati viņam īsti nešķita riska vērti. Un kāda gan viņiem jēga no stāstnieka mājas aplūkošanas?

Solītā Mēness ieslēgšanas diena pienāca bez atbildēm. Viņi ielikās gultā apģērbti, krietni pirms noliktā laika un visiem pārējiem, kā cerot tādējādi paātrināt nakts iestāšanos. Tā vietā viņiem vēl jo ilgāk nācās klausīties neapklusināmajā mājas stāstījumā par internāta bērnu izredzētību. Jums nekas nav par grūtu, tā teica, jūs varat kaut pasaulei sirdi izraut, ja vien sagribēsiet.

Kad beidzot noskanēja tuvējas gultas atsperes, Aivis jau bija sācis grimt miegā un saldos sapņos par balss ieraksta atrašanu un mežonīgu iznīcināšanu. Itin drīz iečīkstējās arī pārējās istabas gultas, un pēc brīža telpā atskanēja mierīga pusaudžu elpošana. Arī balss kļuva klusāka, kaut to joprojām nebija iespējams ignorēt.

Tad Lija viņu paraustīja aiz segapakšai izsprukušā īkšķa, un pēc īsas cīņas ar segas kunkuļiem Aivis bija gatavs ceļam. Tomēr māsa jau bija devusies pie loga pārbaudīt izeju, un viņam atlika vien gultas kājgalī pārraudzīt guļamtelpu.

Brīdi tā pastāvējis, klausoties vieglajā biedru sēkšanā, viņa domu plūdumu pārtrauca kādas salīkušas ēnas pārslīdēšana sejai. Aivis satrūkās, palūkojās apkārt, bet nekādu kustību nemanīja. Tad nākamā ēna viņam uzspieda aukstu skūpstu uz vaiga, liekot nodrebināties no aukstuma un pārsteiguma.

Kā tur ar logu, Aivis pusčukstus noprasīja, lai aizmirstu acumirklīgo parādību.

Vaļā, Lija teica. Noskrapstēja stikls, un istabā iešļācās auksta gaisa strūkla. Viņa iesmējās. Tā jau bija! Visi vienkārši raustījās.

Kad Aivis pienāca pie loga, Lija jau sēdēja uz palodzes. Tikai viņas kājas vēl karājās bērnu pasaulē. Nāc, viņa teica, pārlika kājas palodzei un pazuda tumsā. Pie griestiem uzspurdza ēnu puduris kā mednieka iztramdīti putni. Kluspils viena neizturēs, istabā ierunājās sienas vīrieša balss. Tai vajag palīdzēt, tā teica, un Aivis ar rokām atspiedās pret palodzes malu.

Logs nebija augsts, un brīvība aiz tā apreibināja jau ar pirmo skatienu, tāpēc lēcienam izšķirties nenācās grūti. Pacelšanās, atgrūdiens, un pēc mirkļa kājas jau atsitās pret asfaltu, atņemot  līdzsvaru un liekot abām rokām atbalstīties pret zemi.

Lija stāvēja viņam blakus kā sastingusi. Viņa pat nepaskatījās uz līdzās sakņupušo brāli. Aivis saprata, ka viņa klausās klusumu, kurš pirmoreiz viņu mūža bija gandrīz pilnīgs. Bija tikai viņu abu elpas un internāta balss, jau kļuvusi pārāk klusa, lai izšķirtu vārdus.

No savādās sajūtas sāka džinkstēt ausis un dūkt galva. Aivis piecēlās un paskatījās apkārt. Mēs to atkārtosim, Lija noteica skaļā čukstā, liekot viņam salekties. Nebūtu domājusi, ka krišana tik ļoti līdzinās lidošanai, viņa sacīja, sākot apņēmīgiem soļiem iet uz tālumā manāmās šķērsielas pusi. Nekavējies, ka nepamana, Aivis vēl dzirdēja viņas uzsaucienu. Neatguvis ne elpu, ne sajēgu, viņš metās teciņos panākt māsu.

Mēness joprojām nebija ieslēgts, un Kluspils bija iegrimusi tumsā. Vienīgā gaisma sūcās no māju logiem un tālām laternām. Tā rādīja augstas, melnīgsnējas celtnes un ielu līkumus, kas veda citos līkumos un pazuda naktī. Visur acīs griezās betons un asfalts. Tikai augšā neko nevarēja saredzēt, bet jumtu virs pilsētas viņi juta arī paši.

Apkārt neviena nebija. Arī norādes par tālāko ceļu nebija. Kur mums jāiet, iejautājās Aivis, viņu soļiem beidzot izlīdzinoties.

Nezinu, viņa teica un iegāja vēl vienā šķērsielā, uzgriezdama muguru lielajām augstceltnēm, starp kurām nu jau neatrodams bija noslēpies viņu internāts. Ejam tur.

Kur?

Nezinu, projām no šejienes. Tādās kastēs stāstnieks vienalga nedzīvotu.

Aivis kluburēdams mēģināja viņu panākt. Kā mēs tādā tumsā, uz dullo ejot, atradīsim atpakaļceļu?

Lija apgriezās, lai palūkotos uz brāli, un Aivis pat tumsā sajuta niknumu viņas acīs. Kāpēc tev vajag atpakaļceļu? Tev bail, vai?

Pēc gājiena mums taču kaut kur būs jāpaliek.

Paliksim pie stāstnieka. Tagad jau par vēlu atgriezties.

Lija aizgriezās un atsāka iet. Aivis juta sirdi pazūdam kaut kur vēderā, krūtīs atstājot tikai savādu tukšumu. Pilsētas vilinājums un sākotnējais pacēlums bija krietni mazinājies, un viņš nesaprata Lijas interesi par stāstnieku. Strīdēties Kluspils tumsā viņš tomēr negribēja. Viņš gribēja internāta siltumā un drošībā. Gaisa tur varbūt arī bija mazāk, toties skaidrības vairāk. Šeit vienalga neko redzēt nevarēja. Kur te kāda interese?

Internāta balss teica, ka stāstnieka māja ir pilsētas vecajā daļā, vai ne, Aivis jautāja, izlēmis pēc iespējas ātrāk pabeigt piedzīvojumu, kurš draudēja izvērsties daudz īstāks nekā viņš bija gribējis. Varbūt sākumā izdomāsim, kur tas īsti varētu būt?

Tur droši vien mājas ir vecākas, teica Lija.

Tādās tak neviens nedzīvotu, vai ne? Tātad tur nebūtu nekādas gaismas logos, nekā… Varbūt nesāksim dzīties vēl lielākā tumsā, ko?

Nestrīdēsimies tagad, labi? Aiziesim līdz krustojumam, apskatīsimies. Tad jau redzēsim.

Aivis neapmierināts apklusa. Lija internātā nebija redzējusi ēnas un tagad neredzēja viņa aptumsumu. Viņš neticēja, ka māsa jebko redzēs arī krustojumā, kuram abi straujā solī tuvojās. Viņa stāstā tam vienkārši nebūtu vietas. Tomēr viņš klusēja. Lija bija uzņēmusies vadību, lai tad viņa arī mēģina atrast ceļu – viņš tikai turēs acis vaļā, lai laikus pagūtu novērst pilnīgu apmaldīšanos.

Krustojumu viņi šķērsoja klusēdami – tāpat kā piecus-sešus nākamos. Pilsēta pamazām kļuva aizvien tumšāka, bez izejas vai virziena apjausmas iespējas. Cilvēku vietā tajā bija tikai acumirklīgi pārbīļi par kādu salīkušu tumsas tēlu, kas arvien izrādījās atlūzis ietves gabals vai sen pamesta dzēriena bundžiņa. Aivja vēlmēs gaisma ar katru soli atbīdīja stāstnieku aizvien tālāk dibenplānā, liekot ik pa brīdim uzmest skatu māsai, kuras augumā varēja just tikai apņēmību un nepacietību.

Pagaidi, Aivis uzsauca Lijai, kad viņa kārtējo reizi bija pārgājusi krustojumam, nepalūkojoties ne pa labi, ne kreisi. Mazliet aizelsies, viņš piegāja pie meitenes, kura stāvēja tukšās ielas vidū tieva un steigas pilna kā skrejritenis.

Kas tad nu atkal, viņa jautāja. Viņas acis izgaismoja piesārtušo seju. Viņas seja šķita smaga un stūraina.

Mums jāpadomā, viņš teica.

Kas tad tev atkal jādomā, Lija dusmīgi noņurdēja.

Es gribu saprast, ko mēs īsti tagad darām. Tu vispār zini, kur mēs esam? Man, piemēram, ir apnicis maldīties. Pasēdēsim tepat, sagaidīsim vismaz Mēnesi, lai tak kaut kāda gaisma un skaidrība parādās.

Tā jau mēs gaidīsim līdz rītam!

Aivis beidzot bija gatavs strīdam. Tu labāk gribi bezjēgā klaiņot līdz rītam?

Es gribu atrast stāstnieku. Es zinu, ka mēs viņu atradīsim.

Tādā tumsā?

Es pati sataisīšu gaismu, ja vajadzēs.

Un ko tad? Kāpēc tev viņš vispār vajadzīgs? Ko tev dos tas līķis?

Lijai jautājumu bija par daudz. Man vajag viņu atrast! Un tu taču arī to gribēji!

Es gribēju apskatīt pilsētu! Bet tagad ir pārāk tumšs, un es jau vienalga esmu redzējis visu, kas… Pie pēdējiem vārdiem viņa balss mazliet ietrīcējās, un Aivis sajuta raudienu acīs un nāsīs un nodūra galvu, lai Lija to neredzētu. Viņš nebija domājis, ka pilsēta ir tik liela un tumša – tik neizbēgama. Visas viņa vēlmes nu bija izsīkušas, iztukšodamas arī viņu, atstājot tikai apjautu, ka viņi tagad ir pavisam vieni un apmaldījušies, bez mājām un izejas, un jebkādas atgriešanās iespējas.

Mājās mēs vienalga nevaram atgriezties, māsa noteica samiernieciskā balsī, tomēr aizgriezusi galvu uz ceļa turpinājuma pusi, nespēdama noslēpt savu nepacietību. Un es jūtu, ka viss būs labi, viņa ieteicās, uz brīdi pagriezusies atpakaļ pret Aivi. Varbūt tas stāstnieks vēl ir dzīvs. Varbūt viņš joprojām dzīvo tai mājā ar saviem stāstiem, bet bez  klausītājiem. Mēs viņam varētu palīdzēt… nu, kaut vai paklausīties.

Ko tas mums dos?

Tad arī uzzināsim. Varbūt pat to, kāpēc gājām.

Lijas balss bija svilinoši priecīga un pārliecināta, un Aivis saprata, ka iebilst vairs nav iespējams. Labi, izskanēja no viņa mutes, nostumjot malā visus pārmetumus un aizrādījumus, kas tur bija cīnījušies par iznākšanas tiesībām.

Lija uzsmaidīja brālim un devās tālāk naktī. Viņš brītiņu palūkojās apkārt, tad klusēdams sāka šļūkt viņai pakaļ.

Lija redzēja, ka Aivis seko. Neko citu viņš arī nebija darījis, tikai ņurdējis un sekojis. Lija pielika soli, liekot papēžiem atbalsoties līdz abiem ielas galiem. Viņa dusmojās uz sevi un Aivi par viņu strīdiem un gājiena ievilkšanos. Kāpēc viņš nevarēja paciesties un kaut mazliet palīdzēt? Viņš taču bija viņas brālis – vai tad viņam nevajadzēja atbalstīt māsu? Vai varbūt viņam patiešām patika dzīve internātā, un viņš gribēja tur atgriezties, lai pārvaldītu pilsētu, kā tas bija mācīts? Vai arī vienkārši vairs neuzticējās māsai? Bet vai viņa pati maz var vairs ticēt pašas teiktajam?

Viņai bija pārāk daudz jautājumu un nevienas atbildes, nekā, kas spētu dot spēku. Tikai augstas, svešas mājas aizvērtām acīm, tumsa kā asfalts un smacējošs klusums visapkārt.

Arī pilsēta bija sākusi visur izskatīties vienāda, un viņa vairs nevarēja pārliecināti iegriezties vienā vai otrā šķērsielā. Tās vijās kamolā, pārvērtās labirintā, liekot vairākkārt paiet atpakaļ, lai izpētītu visas iespējas, un tad atkārtot pirmo izvēli bez jebkādas pārliecības par tās pareizību. Lija vēl un vēlreiz sev domās atgādināja par tuvajiem stāstiem ar atbildēm un gaismas pašrocīgo iedegšanu, bet ar katru atkārtojumu viņa tam ticēja aizvien mazāk. Viņa vairs pat nesaprata, ko ar to īsti ir domājusi.

Un tad viņa apstājās. No kādas neizteiksmīgas stūra divstāvenes jumta bija izsvīdusi gaisma.

Pēkšņi viņa atkal redzēja savas kājas un ceļu zem tām. Viņa pagriezās un saskatījās ar Aivi – galvā bija uzlēkusi doma par pāragru rītu -, tomēr gaismas iesarkanais veidols par to tikai pasmējās. Bija parādījies Mēness.

Viņa palūkojās augšup, un Mēness skatījās pretī, uzmanīgs, neīsts un kluss. Tas pat nežilbināja acis, un Lija viegli vīlusies novērsās. Viņa redzēja vairāk kā iepriekš, taču daudz jauna neatklājās. Visapkārt bija aklas logu rindas, kurās varēja samanīt pāris robus, ar dēļiem aizsistus caurumus. Arī uz sienām šur tur rēgojās pleķi, bet internāta apkaimes sīkās grambiņas asfaltā bija nomainījušas īstas bedres.

Nu, re, viņa noteica.

Aivis uzreiz neatbildēja, arī viņš pētīja apkārtni. Viņa seja aukstajā gaismā Lijai nez kāpēc šķita aptumsusi vēl vairāk kā iepriekš, kā būtu Mēness aizsegta.

Mēs tuvojamies.

Tālāk?

Griežamies tur, Lija pamāja uz kreiso pusi. Tā es jūtu. Tur sen neviens nav gājis. Stāstniekam jābūt tur.

Protams, viņa neko nejuta. Tomēr Aivis bija jānotur ceļā. Viņiem bija jābūt kopā, citāds stāsts nebija iespējams.

Kluspils bija kļuvusi gandrīz neatpazīstama. Mājas te bija zemākas, griesti – tuvāki, spiežot pat stiprāk kā internātā. Uz ielām parādījušās ēnas, guļot viņiem ceļā kā melni, nobraukti kaķi. Tās šķērsot nevarēja, tās pinās kājās, un viņiem vajadzēja iet tām apkārt, cenšoties neievērot Mēness uzvarošo smīnu tieši sejā.

Lija uzmeta vēl vienu ātru skatienu griestiem. Tie dega sārtā gaismā, un viņa atcerējās internāta balss naksnīgo stāstu par pilsētas pārmaiņām. Tajā bija savārgusi Saule un pamestas mājas, un stāstnieks, un daudz kas cits, – un tomēr kaut kas tajā pietrūka. Viņa palūkojās apkārt, bet pilsēta neatbildēja. Klusēja gaiss, un klusēja arī asfalts.

Viņa piegāja ielas labās puses ēkai un pieskārās tai. Viņas pirkstgali iedūcās, sajutuši apmetuma grumbas. Siena pulsēja savā, netveramā ritmā. Un tomēr viņa tajā juta vēl dažus vārdus stāsta turpinājumam, un vairs nespēja tos noturēt aiz zobiem.

Es uzzināšu atbildi.

Aivis tikmēr bija uzņēmis ātrumu, liekot pakaļdzīšanos šoreiz uzsākt māsai. Viņš pats vairs neskatījās apkārt, nemēģināja ielūkoties ikvienā pagriezienā, izdomāt izdauzīto logu sāpju stāstus un pieradināt mājas ar muļķīgām iesaukām. Viņam vairs nebija spēka baidīties. Viņš vienkārši gāja projām, mēģinot atstāt pilsētu aiz muguras.

Un tad viņš apstājās. Viņa acīs Mēness gaisma jaucās ar asfalta ēnām. Vajadzēja pārbaudīt ceļu.

Māsa pienāca viegla un smaidoša. Man šķiet, ka esmu apmaldījies, viņš teica.

Viss ir pareizi. Tas ir tikai Mēness.

Pilsēta izskatās pavisam citāda. Visur ir ēnas, un… un man šķiet, ka es tās jau esmu redzējis.

Viņa ausis kaunā bija sakarsušas sarkanas. Lija pasmaidīja. Neuztraucies. Tās ir tikai mājas.

Nē, tur bija vēl kaut kas. Brīžam gandrīz kā cilvēki. Aivis palūkojās apkārt. Varbūt tie ir uzraugi, viņš klusākā balsī noteica.

Nedumojies, te vairs nav internāts.

Es gribu normālu gaismu. Tas Mēness tikai dzen mani trakumā.

Lija pieskārās viņa pirkstiem. Es te nevaru tev palīdzēt. Labāk iesim. Stāstnieka mājai jābūt kaut kur tepat. Gan jau tur viss noskaidrosies.

Aivis juta, ka Lijas sakāmais ir iestrēdzis kopā ar domām. Māsas acis bija tumšākas un tālākas kā jebkad iepriekš. Viņš aizgriezās un nolaistu galvu atsāka gājienu. Mēness varēja priecāties, pavisam sajaucis viņiem galvu.

Aivis vēlreiz palūkojās uz māju puduriem. Tie vēl nekad nebija izskatījušās tik lieli, tik pašpietiekami. Un tur – tur, dziļumā, varēja pat samanīt gaismu, kas klusu sūcās starp ēkām, krāsojot tās silti dzeltenīgas ar savu atspulgu…

Aivis pietupās nopētīt neredzēto parādību tuvumā. Gaiss starp mājām izskatījās piebriedis ar to putekļiem – gaismu krustpunktā tie pat mazliet spīdēja. Aivis piemiedza acis, nespējot to izturēt, taču nosargāties nespēja. Mēness bija atstāts aiz muguras, un gaisma spiedās acīs kā plaisa internāta griestos. Viņš juta zīlīšu ieplešanos, neprasīti ielaižot to vēl dziļāk. Viņš noskurinājās, piecēlās un pagriezās atpakaļ, lai pastāstītu par atklājumu Lijai.

Pilsēta atkal bija pārvērtusies. Ēnainās figūras un draudīgās šķērsieliņas bija kaut kur pazudušas. Noietais ceļš stiepās viņam priekšā gaišs un pārredzams. Aivis redzēja nevis nezināmus draudus, bet gan iepazītas mājas atvērtiem logiem. Īsajā aizgriešanās brīdī Kluspils bija atdzīvojusies, pat kļuvusi gandrīz draudzīga.

Lija viņam pienāca, izskatoties tikpat nepacietīga kā vienmēr, un viņš nespēja novaldīt smaidu. Mēs esam klāt, viņš teica, īsi apskāva meiteni un iesmējās, tikai tagad arī pats to sapratis.

Lija palūkojās apkārt. Es neko neredzu, viņa teica.

Aivis atkal pietupās, ar roku mudinot viņu pievienoties.

Ieskaties, viņš teica.

Eja starp mājām bija tik šaura, ka tajā viņiem bija jāspraucas pa vienam. Lija gāja pirmā, un Aivis cieši sekoja, pāris mirkļos aizmirsis par visiem pilsētas šķietamajiem draudiem. Uz brīdi viņš gan tālumā sadzirdēja tādu kā klusu klaboņu, taču nepievērsa tai uzmanību. Gaisma bija viņu savaldzinājusi; tā bija silta un mājīga, tieši tāda, kādu viņš bija iztēlojies, internāta tumsā uz grīdas klausoties vīrieša stāstu.

Kad skatienam pavērās iekšpagalma māja, viņi apstājās. Te gaisma bija vēl stiprāka, tā nāca cauri piemājas atsegtajai zemei, gūlās uz viņiem un aiz viņiem, atklājot skatienam neskaitāmos ēkas izciļņus un iedobes. Dažas no tām negausīgi savāca visu gaismu tā, ka atnācēji to vietā redzēja tikai tumsas traipus. Citur spožums šķita daudzkāršojies, ar blakus plaisām veidojot trīsošus, kustīgus rakstus, slēgtu ēnu teātra izrādi abiem stāstnieka meklētājiem.

Lija attapās pirmā un piebikstīja Aivim. Nāc, viņa teica, tūlīt mēs viņu satiksim.

Aivis nekustējās. Viņš skatījās tumsas dejā, bet tās ritms neļāvās viņa prātam. Tā bija kā televīzija ar sagrozītiem kloķiem. Brīžiem skats atgādināja internāta ēnu slidināšanos, brīžiem – pilsētā manītos rēgus. Viņš jutās kā ieklīdis svešu savējo sarunā, kur tikai atsevišķi vārdi šķiet pazīstami.

Nāc taču! Lija paņēma Aivi aiz rokas un pavilka viņu uz savu pusi. Tūlīt viņš mums visu pastāstīs!

Mājas durvis atvērās klusu, bez gaidītās čīkstēšanas. Plašās priekštelpas grīdu klāja sakrituši skapji, plaukti un papīra lapu tūkstoši. Viss bija piesūcies ar dziļu trūdu smaku, tomēr Lija pēc īsa sajūsmas izsauciena metās iekšā. Paldies, ka man palīdzēji līdz šejienei tikt, viņa puspagriezienā uzsauca brālim, lavierējot starp istabas šķēršļiem.

Arī Aivis lēnām pārkāpa slieksnim un, uzmanīgi skatoties apkārt, sāka kāpelēt pāri atkritumiem. Viņš domāja par ārā redzētajām ēnām un gaismu, kura šeit spiedās no dēļu apakšas, vēdekļa stariem caururbjot visu priekštelpu. Ēnas sekoja uzreiz aiz tās, griežoties un mainoties teju vai līdz reibonim, liekot Aivim apstāties, lai atgūtu uzmanību.

Tikmēr Lija jau bija tikusi līdz pagraba kāpnēm telpas tālajā, kreisajā stūrī. Tur skanēja klusa dūkoņa, pastiprinoties ar katru soli, sanot ausīs kā iepriekš pilsētas klusums. Vēl pēc pāris soļiem tā pazuda viņas izsaucienā.

Nelielajā pagrabiņā aplī bija apsēdušies vairāk nekā desmit cilvēki. No viņu ieloka spīdēja tik spoža gaisma, ka cilvēki drīzāk līdzinājās akmens skulptūram. Starp viņiem bija daži internāta biedri, un viens no tiem ar rokas mājienu mudināja meiteni turpināt gājienu.

Viņa paspēra pāris soļus viņu virzienā, pamanot nelielu, sudrabainu kubu apļa vidū, visas gaismas centrā. Tūlīt pat sajutusi sāpīgu dūrienu acīs, viņa aizgriezās uz pretējās sienas pusi. Uz tās pamanot milzīgus ēnu pumpurus, no kuriem plauka cilvēkveidīgi ziedi, Lija balsī noelsās. Un tad jau viņa vairs spēja tikai klusēt un pavērtu muti raudzīties ziedu iestiepšanos tieši daudzgalvaina nezvēra mutē.

Aivis bija apstājies kāpņu lejasdaļā, skatījās te uz cilvēkiem, te ēnām. Atpakaļceļa vairs nebija. Viņa kājas tam gan vienalga būtu par smagu.

Mēs te stāstām kopā ar stāstnieku, ierunājās Lijai tieši priekšā sēdošā meitene, uz brīdi pagriežoties atpakaļ. Tūlīt būs mana kārta, bet tad arī jūs varēsiet. Nāciet tik aplī.

Lija saspringti pasmaidīja un pakāpās mazliet uz priekšu. Apkārt bija jaunas, priecīgas sejas, kas neko daudz neatšķīrās no internātā redzētajām. Tikai šeit tās pētīja sienas, ne logu. Kur tad ir stāstnieks, viņa noprasīja.

Tur, meitene parādīja uz sudrabkrāsas kubu apļa vidū. Viņas blakussēdētājs bija izstiepis roku, ar pirkstgaliem skārās tā augšējai skaldnei. Tas ļauj mums izdabūt stāstus no sevis, meitene teica. Tu paņem to rokās, sakoncentrējies un ļauj sev plūst tam cauri. Tas ir vieglāk kā izskatās, viņa ātri piebilda, iespējams, pamanījusi apjukumu Lijas sejā. Un daudz, daudz patīkamāk.

Sienai pārlija tumsa, un kubs tika padots meitenei. Sajutusi, ka viņai blakus nostājies Aivis, Lija neskatīamās paspieda viņam roku. Es dzirdēju, ko viņa teica, ausī iečukstēja brālis. Tad tās ir tās pilsētas ēnas, ar kurām cīnījos pa ceļam.

Tās ir tikai atspulgi, ierunājās Aivim kreisajā pusē sēdošais zēns, kurš izskatījās gadus piecus vecāks par viņiem. Viss, ko esi tur redzējis ir tikai izkropļots mūsu stāstu atspulgs. Tas nav tikai ar ēnām, kuras tur dejo uz sienām un cilvēkiem – ir vēl neredzamā daļa, kuru vari tikai sajust. Viņš plati pasmaidīja, sastindzinot Aivja mugurkaulu. Zini sajūtu par slīdēšanu citu ieeļļotās sliedēs? Tā ir iestrēgšana viņu atspulgu atspulgos. Šeit tas viss sākas. Šeit ir īstie stāsti.

Kā pēc komandas, siena pa kreisi no viņiem atdzīvojās. Tās lejasdaļā, nepilnus desmit centimetrus no grīdas izauga ēnu kamols, pēc neilga brīža sasniegdams cilvēka galvas lielumu. Mazliet pakustējies uz vienu un otru pusi, tas sāka atritināties, palaižot augšup sīciņu putnēnu. Tas virpuļodams laidās pie tumšās mākoņu svītras sienas-griestu stūrī, bet no kamola tikmēr pacēlās jauni lidoņi. Arī viņi taisnā ceļā devās pie griestiem, pie kuriem jau nonākušais putnēns mēģināja ar sparīgiem knābja triecieniem to pāršķelt. Pēc brīža katrs savā vietā tam pieķērās arī viņa biedri, taču sekmes visiem bija vienlīdz bēdīgas. Lija pameta skatienu uz blakussēdošo meiteni. Viņas kreisais lūpu kaktiņš bija pacelts aukstā smīnā, bet acis cieši raudzījās uz sienu.

Tur putnēni šķita atteikušies no bezcerīgajiem pūliņiem un nu laidelējās viens otram apkārt iešķībos apļos. Pēc brīža sienu pāršķēla tumša svītra kā elektrības pārvads. Putni apsēdās uz tās un satuvojušies sāka cits citu ieskāt. Viņi kļuva aizvien tuvāki un tuvāk, aizvien grūtāk izšķirami, līdz Lija pēc ātras pamirkšķināšanas vairs nevarēja tos izšķirt. Viņi atkal bija kamolā, – taču krietni augstāk par iepriekšējo, drošā attālumā no ēnām, kuras snaikstījās no skatuves malām.

Kad siena atkal satumsa, Lija pietupās un ar smaidu un vieglu galvas mājienu saņēma kubu no blakussēdētājas. Aivis piesēdās viņai blakus, sakumpis, sarauktu pieri, košļādams lūpas. Mēs pirmo reizi abi kopā izmēģināsim, labi, Lija iejautājās. Neatvelkot smīnu, blakussēdētāja pamāja, un Lija piebikstīja brālim, mudinot arī viņu uzlikt labo roku stāstniekam.

Tas ir trakāk nekā internātā, viņš izteica bez skaņas. Lija par atbildi tikai plati pasmaidīja un pameta ar zīlītēm augšup.

Pagraba bērni sākumā redzēja tikai rāmu ēnu trīsēšanu sienas pakājē, tomēr neko neteica jaunajiem biedriem, turpināja cieši vērot viņu stāsta mēģinājumu. Brīžiem no ēnām tā kā izveidojās kāda figūra, izšāvās kāds putniņš, izdarīja pāris knābšanai līdzīgas kustības, taču jau nākamajā brīdī atkal pazuda pamatnes viļņos. Tie vēlās un vēlās viens pār otru, reizēm izšaudami gaisā šļakatu sauju.

Kustība pamazām kļuva straujāka un stiprāka. Šķita, ka pagraba sienas sācis tricināt kāds apslēpts spēks. Putni no viļņiem nu jau cēlās viens pēc otra, ne uz mirkli neatstājot tumsā grimstošo sienu mierā. Lija uzlika otru roku sudrabainajai kastītei, kas šķita vēl divkārt pieņēmusies spožumā. Aivis izdarīja tāpat. Viņu rokas bija sākušas drebēt līdz ar ēnām un sienām, tomēr viņi neatlaidās. Pēc brīža viņiem pievienojās arī grīda, kratoties augšup-lejup kā zemestrīcē. Bērnu rokas bija bālas, mazliet tā kā mirdzošas. Sienas trīcēja un drebēja, knābienu vietās izsitās plaisas.

Tagad, izsaucās Lija, un viņi pacēla stāstnieku no grīdas. To piepildīja gaisma, kā pa elektrības vadiem aizdzirksteļojot pie sienām. Mirdzošas dzīslas izraibināja tumsas aizkarus, celdamās aizvien augstāk un augstāk, caurvīdamas griestus un pretējās sienas. Beidzot griesti neizturēja un gāzās kopā, ļaudami gaismai iekļūt stāstnieka mājā, pārņemt arī to, liekot sienām jau nākamajā brīdī krist ceļos neatvairāmās gaismas priekšā. Bet tā turpināja celties augšup, tieši pie Mēness, kas, neko nenojauzdams, joprojām saldēja pilsētas ielas un māju logus. Un tad vienā spējā triecienā tā sārtums pazuda, zeltainā gaisma iespiedās ikvienā porā un skaļš dārdiens sašķēla Mēnesi miljons drupatās. Daļa pielipa griestiem, bet citas nobira pār pilsētu. To redzot, pilsētnieki ieslēdza gaismu arī māju logos un atvēra durvis, cits pēc cita iznākot ielās uzskatīt jaunās pasaules brīnumu.

Advertisements
Komentēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

FiveThirtyEight

Nate Silver’s FiveThirtyEight uses statistical analysis — hard numbers — to tell compelling stories about politics, sports, science, economics and culture.

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: