Plēsēji

Es redzēju vilkus. Viņi bija izkāmējuši un vātaini — viņi klīda Vecrīgas ielās — viņu purni asinīs — asinis arī viņu acīs. Tās viņi meklēja arī tobrīd — arvien jaunas viņi meklēja. Varbūt tie arī nebija vilki — bet neko citu es neredzēju.

Pats biju gandrīz kucēns — mani zobi vēl balti, mana spalva — tīra. Izsalkums bija izdzinis no alas, un arī šeit nelika mierā — un ielas pildīja šķebinoša smaka — tūkstoš smārdu salieti vienā — kuņģis kā rotors, mutē nelabums. Bet apkārt bija tikai vilki — medījums sabēdzis bāros un restorānos — malkoja vīnu, sprieda par literatūru. Skatījos uz viņiem un slienājos — šķērmu dūšu no barības smaržas — vēdera āda lipa pie ribām — bet tāpuse spīdēja, tāpuse vilināja — un es skatījos un slienājos.

Kad nevarēju vairs izturēt, devos meklēt ko ēdamu. Vilki mani pavadīja gailošām acīm — kāds atņirdza zobus, cits jau pieliecās — ņurdēja, nelaida klāt. Man nebija vietas starp viņiem — un ne man vienam — garām klibodams paskrēja izdēdējis un kraupains vecis — sakaltušu asiņu un urīna dvaka no viņa — vilkiem nepatika — vilki viņam virsū rūca, zobus klakšķināja. Garāmejot viņš man uzmeta skatu — palīdzi, lūdzu — bet es novērsos, es nevarēju — pašam iekšas sūrstēja, muskuļi sāpēja — un viņš tālāk aizkliboja.

Tāpat arī mani projām dzina. Kur vien paskatījos, kāds jau pretī blenza, draudīgi ilkņus trina — vientuļi vilki sārtiem plankumiem uz sāniem — saimes avīžlapu midzeņos — visi mani dzina tālāk, tālāk tumsā. Mana ēna slīdēja pāri peļķēm, pāri veikalu izgaismotajiem skatlogiem — viss velti, visur viens un tas pats. Beidzot padevos, ielīdu vārtejā elpu atvilkt — spēki galā — aste starp kājām, mēle līdz asfaltam.

Tur bija mitrs un vēss, un gaiss mazliet pēc puvuma smakoja — bet tumsā vismaz jutos drošāk kā laternu un skatienu gaismā — varēju atpūsties, apkārt apskatīties. Re, pretī spīdēja kādas ēstuves logs — tur tauki, nevainīgi bērneļi ar barību spēlējās —bet apkārt tā vien dzirksteles mirguļoja. Man kājas sāka trīcēt, lūpas raustīties — tomēr savaldījos. Tā darīja vilki — nezināju, kāpēc, tomēr jutu, ka labāk darīt pakaļ. Izkurtējuši viņi bija, jā — bet arī izdzīvot prata. Un cietumā cietuma likumi.

Ārpusē atskanēja rūcieni. Piegāju tuvāk ielai — nāsīs iecirtās vecuma smaka — tur joprojām nelika veterānu mierā. Te nu bija vilku brālība. Apskretuši šakāļi, ne vilki — tēvu gatavi apēst — tādiem tik blusas medīt.

Tomēr arī manas kājas izstiepās un spalva sacēlās, kad vajātais zvērs purnu ejā iebāza — mana teritorija, mana! Viņš satrūkās — uzreiz galvu nolaida un muguru kuprā sacēla. Bet es sāku ņurdēt — nezinu, kāpēc, kas bija galvā ielīdis — bet ņurdēju, dzinu veco projām. Viņš iesmilkstējās un atkāpās, atgriezās ielu miklajā pustumsā.

Jutu, ka miera šeit nebūs — iegāju dziļāk ejā — varbūt tur atradīsies.

Tiekot līdz iekšpagalmā, neviļus satrūkos — deguns sajuta gaļas aromātu — nedaudz sastāvējusies, tomēr gaļa — barība. Palūkojos apkārt — pagalma stūrī stāvēja atvērtas miskastes. Aizmirsis uzmanīties, pielēkšoju, sāku izošņāt — smarža bija, vairāk nekā. Viss iztukšots — konservu bundžas tukšas un paciņas tukšas — tukši pat maisiņi. Pilsētas vilki…

Lēnām apgriezos un devos atpakaļ, uz ielas pusi. Varbūt citur kas būs.

Bet ielās mani sagaidīja tie paši rūcieni, kas reiz aizvadīja — taču nu tie nāca no tāluma — un ar katru mirkli kļuva arvien skaļāki. Tad no šķērsielas izskrēja vecūksnis — viņam mutē ļengani karājās gaļas gabals. Pakaļ dzinās vilku pāris — rēca, draudēja, galēt solīja. Visi trīs joza manā virzienā — aizvien tuvāk un tuvāk. Pakāpos malā, lai neierauj strīdā. Bet viņi ij netaisījās — tik skrēja — būtu garām aizbliezuši, bet tad — laikam sapratis bēgšanas bezjēdzību — izdzītais vilkutēvs apcirtās pa labi un metās ēstuves logos.

Visi sastinga — ēdāji, lencēji, es — uz brīdi pat elpa pazuda.

Bet vilks līdz logam nemaz netika. Puslēcienā viņš noraustījās, dzirksteles sašķīdināja — un nokūleņoja uz ietves — tikai galva ar dobju būkšķi pret stiklu atsitās — un deguma smaka uzvēdīja.

Ne mirkli negaidot, vilki klupa viņam virsū. Iecirta zobus kūpošajā miesā, iebāza purnus siltajās asinīs. Manā galvā īssavienojums — arī es starp viņiem — plēšu un kampju, un riju, un asinis loku…

Aiz gaišajiem ēstuves logiem kāds uzjautrināts iesmējās par vilkiem.

Advertisements
Iepriekšējā ziņa
Nākamā ziņa
Komentēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

FiveThirtyEight

Nate Silver’s FiveThirtyEight uses statistical analysis — hard numbers — to tell compelling stories about politics, sports, science, economics and culture.

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: