Augšup

Mani uzmodināja balss. Vispirms galvā, tad istabā. “Celies. Ir laiks,” tā teica, tad atkārtoja, tad vēlreiz, līdz es atvēru acis.

Runāja Viks. Netīrs un neskuvies viņš sēdēja gultas kājgalī un vēroja mani. Viņa plecus kā blaugznas klāja pilsētas putekļi, viņš pats smirdēja pēc aukstiem, sakaltušiem sviedriem, alus un mūžīgas pagātnes.

“Kā tu šeit nokļuvi?” es prasīju.

“Sekoju gaismai,” viņš atbildēja. “Es atnācu, lai aizbēgtu ar tevi. Mēs par to runājām, atceries?”

Sakārtojos gultā sēdus, ļāvu blāvajam laternu spīdumam no loga nogulties uz krūtīm. Protams, ka atcerējos gan viņu, gan mūsu bērnības sarunas, lai gan bija pagājuši trīsdesmit gadi kopš mēs ar draugiem cits citam apsolījām atrast iespēju aizbēgt no pilsētas, nelikties mierā līdz netiksim brīvībā. Nezinu, kāpēc mēs domājām, ka tieši mums tas beidzot izdosies. Protams, mūs atrada.

Es joprojām atceros abus noķertos draugus, kurus norunātajā rītā ieraudzījām dzīvoklī, atceros viņu izstiepto ādu un nevienam vairs nedzirdamā lūgumā sasalušo seju. Viņi tur nebija atstāti tāpēc, lai mēs aizmirstu par bēgšanu, bet tieši atgādinājumam par sekām. Tie, kuri bija viņus noķēruši, zināja, ka bailes un vainas apziņa ieslēgs mūs mājās, tad pilsētā, dzīvē, lai neatcerētos, lai izplēstu atmiņas no acīm. Tā mēs kļuvām nekaitīgi. Vēl tikai sapņos reizēm mēdza atgriezties šausmas, kāds iztēlots, neatbildēts palīgā sauciens. Tad es uztrūkos un tumsā klausījos pilsētas naktī.

“Nāc, iesim projām,” atkārtoja Viks. Viņa balss nebija mainījusies kopš slepenajām tikšanās reizēm, kad kopā mācījāmies sapņot. “Augšup,” viņš piebilda, it kā es būtu varējis aizmirst, un sakustināja rokas kā spārnus.

Es jutu istabas griestus, mājas jumtu un pilsētas kupolu, tie gūlās uz galvas un pleciem, spieda mani dziļāk pazemē. “Es nevaru,” atbildēju viņam to pašu, ko gadiem ilgi biju mēģinājis iestāstīt arī sev. “Mēs piederam pazemei. Šeit nemaz nav tik slikti. Mēs –”

“Mums jāiet,” Viks atkārtoja. Viņa balss bija kļuvusi stingrāka. “Es zinu, kā atrast izeju. Es tagad zinu visu. Mēs jau gandrīz esam brīvībā. Pilsētas nemaz nav, tā ir tikai mūsu kopējā iedoma. Es to atklāju netīšām. Tūlīt redzēsi. Aizver acis. Lūdzu, aizver acis. Aizver un nāc man līdzi.”

Kamēr es skatījos apkārt, mēģinādams atrast vēl kādu attaisnojumu, Viks izņēma no mēteļa iekškabatas mazu pudelīti un atplēsa to. Ievaidējās stikls, un gaisā pacēlās skābeni salda, apelsīna miziņai līdzīga smarža. Pirms paguvu attapties, biju jau to ieelpojis, ielaidis smadzenes un ieplestām acīm, samilzušām zīlītēm skatījos istabā. Es viņu sapratu. Sapratu visu.

Viss ir pa īstam. Ikviena elpa, ikviena doma, ikviena minūte, ikviena stunda. Mēs. Ne pilsēta, ne darbs, ne pārējais, aiz kā mēģinām aizslēpties. Es, protams, to zināju arī iepriekš, bet sapratu tikai tagad. Un man bija bail. Es negribēju to redzēt, nevarēju pat skatīties uz istabu, kur viss, pilnīgi viss atgādināja par manu slēpšanos, trīsdesmit aizmiršanas, bēgšanas gadiem. Tāpēc es kliedzu.

Kad plaušas bija tukšas, atkal ierunājās Viks. “Aizver acis. Viss būs labi, tikai aizver acis. Citādi tu netiksi galā.”

Es paklausīju, lai tikai nevajadzētu redzēt. Aizvēru acis un nometu segu, nolaidu kājas uz grīdas. Aukstais pieskāriens nomierināja, uz brīdi patiešām kļuva vieglāk. Tumsā varēju cerēt, ka laiks ir apstājies, ka vēl nav par vēlu, ka vēl varu visu pavērst uz labu.

“Aizej līdz spogulim,” Viks teica.

Man nepatika viņa bezgalīgie rīkojumi, bet es negribēju sākt strīdēties. Nedrošiem soļiem izgāju no istabas un apstājos gaitenī tieši pretī spogulim. Es neredzēju ārieni – mazliet salīkušo augumu, miegā paspūrušos matus, riņķus ap acīm, kurus parasti noslēpa brilles – bet redzēju sevi, redzēju gaismu, kura bija mani piepildījusi, un tagad pulsēja tumsā, lija pat pāri, plūda kaut kur projām.

“Tā ir pilsētas gaisma,” sacīja Viks. “Tā mani aizveda pie tevis, tā mēs tiksim projām. Turi acis ciet – un sekojam.”

Es tomēr vēl kavējos pie spoguļa. Krūtis cilājās, deniņos ritmiski bungoja asinis. Nāsis drebēja tām līdzi, centās sajust pēdējos pudelītes smaržas pavedienus.

“Aizmirsti visu, kas bijis, neklausies atmiņās. Tās neskaitās,” Viks turpināja. “Viss ir tikai tagad un turpmāk.”

“Labi, ejam!” es sacīju skaļi, pat asi, jo nevarēju vairs izturēt ne viņu, ne griestu, mājas, pilsētas spiedienu, kas draudēja mani aprakt un pazudināt, ja laikus netikšu ārā. Joprojām aizvērtām acīm piegāju pie pavērtajām ārdurvīm un tāpat, basām kājām, izgāju kāpņutelpā. Tur bija auksts, varbūt kāds logs bija izsists vai atstāts vaļā. Mana gaisma vijās lejup pa kāpnēm, veda projām.

Uz ielas gaiss bija sastāvējies, atgādināja par jumta kupolu kaut kur augšā. Uz brīdi saminstinājos, pagriezos atpakaļ. Kur nebija gaismas, nebija nekā. Tikai pilsēta kā bezgalīgs tukšums visapkārt. Tā nebija pazudusi, kā solīja Viks, tikai kļuvusi nesvarīga, neīsta. Nodrebēju, atcerēdamies par mājām, savu patvērumu, kur vēl vakar biju juties drošībā.

Vika roka pieskārās plecam. “Kad būsim atpakaļ, varēsim palīdzēt arī pārējiem,” viņš nepacietīgi teica, pārpratis apstāšanās iemeslu. “Es neesmu viņus aizmirsis, nedomā. Viens no viņiem, Marts, tagad ir elektriķis, cer vismaz tā nokļūt tuvāk gaismai. Un vēl vienu es satiku uz ielas, viņa slaucīja tur sakritušos ārpasaules putekļos. Arī viņi atceras mūsu sapņus. Un mēs viņiem palīdzēsim. Bet tagad iesim, citādi mūs atradīs.”

Ar to pietika, lai es atsāktu iet, nedomājot sekotu gaismas takai sev priekšā. Nezināju, vai ceļš mani nes pareizā virzienā, nezināju, vai Vikam var ticēt, tomēr gāju.

Mani neapturēja arī pilsētas skaņas, kas izsvilpa no tumsas un pazuda otrā pusē. Te ieraudājās bērns vai nošvīkstēja mašīnu riepas, citur smaržoja kāda vēla ēdienreize vai rūpnīcas atraugas. Es jutu un dzirdēju visu, taču tas vairs neattiecās uz mani. Tikai reizēm kāds balsī neizsakāms jautājums uz brīdi sapina soļus. Kas notiks, ja mēs kļūdāmies? Ja mūs pieķers? Un pat ja tomēr tiksim ārā – ko tur? Un kāpēc?

Ar šo jautājumu biju mocījies visus trīsdesmit gadus. Tagad uz brīdi biju to aizmirsis, bet nu vārds bija atpakaļ, atbalsojās, mēdījās, ķērās kājas un beidzot lika arī apstāties. Kāpēc? Kāpēc es nevarēju palikt tepat, kāpēc ne pilsētā, kur patiešām nemaz nebija tik slikti, kur es varbūt pat varēju kaut ko darīt lietas labā? Kāpēc es paklausīju Vikam? Kāpēc viņam vajadzēja mani?

“Ar tevi viss kārtībā?” noprasīja Viks, kad bija panācis mani.

“Atmiņas,” es atbildēju, lai neatklātu pārāk daudz.

Viņš uzlika man roku uz pleca, pieliecās pavisam tuvu, lika noskurināties no sviedru un alkohola smakas. “Es taču teicu: met projām. Tās tikai traucē. Mums jātiek augšā.”

Tas nepalīdzēja. Līdz ar jautājumu sākšanos mana gaisma bija kļuvusi blāvāka. Es mēģināju iet tāpat kā iepriekš, bet aiz muguras Viks bija sācis skaļi strēbt gaisu, pie katra pagrieziena aizturēdams elpu, kā pārbaudot, vai netaisos viņu piemānīt. Sāku nojaust, ka patiesībā viņš ceļu nezina, gaisma viņu bija aizvedusi tikai pie manis. Un es varēju tagad nogriezties tumsā, nogādāt viņu pie sargiem un atkal kļūt neredzams. Vai vienkārši atgriezties. Varbūt neviens mani vēl nebija pamanījis – varbūt viņi liktu mani mierā, ļautu atgriezties iepriekšējā dzīvē.

Tomēr es zināju, ka to nedarīšu, tas nebija iespējams. Un es taču patiešām gribēju projām, vai ne? Tajā ārpasaulē, par kuru bērnībā biju slepus lasījis no draugiem aizgūtās grāmatu skrandās, kura man joprojām rādījās sapņos un neļāva mierīgi gulēt?

Gaisma pazuda pavisam. Apstājos, izstiepu rokas, pagrozīju galvu, bet neko vairs nejutu un nesapratu. Ceļa nebija. Tikai pilsēta visapkārt, apskāva mani aukstām rokām.

“Šeit?” atskanēja Vika balss. “Šitās trepes?”

“Es nezinu.”

“Labi. Mēģināsim,” viņš teica un aizspiedās man garām. Sadzirdēju soļu atbalsošanos uz metāla. “Nāc tak līdzi. Neguli,” atskanēja nepacietīga balss. “Man šķiet, ka ir īstās. Vari vērt acis vaļā.”

Es atvēru. Man tieši priekšā, pāris soļu attālumā patiešām bija ugunsdzēsēju trepes. Tās apvijās tuvējai daudzstāvu mājai un pazuda kaut kur augstu virs pilsētas spiedīgās gaismas, kas visu tālāko izšķīdināja pulsējošās galvassāpēs.

Viks kāpa ātri, pēkšņi atguvis spēku, sākumā izlaižot pat pa diviem pakāpieniem katrā solī. Viņa rokas ritmiski kustējās līdzi. Viņš ticēja izejai, ticēja labākai pasaulei tur, ārā. Tagad beidzot sapratu viņa atnākšanu, viņa steigu un apsēstību. Ar skaudības dzēlienu krūtīs iztēlojos Viku augstu virs mums, varbūt pat pie saules, par kuru biju uzzinājis no tām pašām grāmatām.

Bet maniem soļiem trepes bija par augstu un stāvu, un es apstājos pie mājas pēdējā stāva, pieķēros margām uz brīdi atskatīties. “Pagaidi,” es uzsaucu Vikam un pagriezos lejup.

Zem manis spīdēja pilsēta. Tā joprojām nebija pazudusi, drīzāk otrādi. Es zināju, ka tā nebija īsta, tomēr nevarēju atrauties. Mēs bijām virs jaunā rūpnīcu rajona, turpat blakus vecajam, kur izbijušā strādnieku kopmītnē, starp noliktavām un iztukšotām cisternām, dzīvoju arī es. Bet šo pilsētas daļu es pazinu vēl labāk: te dzīvoja Viks, te mēs visi tikāmies, lai lasītu, strīdētos un spriestu par bēgšanu – kaut kur tepat, varbūt tieši šeit…

“Es nevaru gaidīt. Tūlīt beigsies nakts, un kāpnes pazudīs,” lejup novijās Vika balss, pēkšņi pārgājusi uz vienskaitli. Man uz galvas, acīs sabira putekļi. Un tad atkal tikai kurpju dunoņa.

Palūkojos augšup, viņam pakaļ, bet tur joprojām nebija nekā. Tikai pienaina gaisma aprija visu. Ieraudzīju sevi tajā kā spogulī, ar visiem trīsdesmit bēgšanas gadiem uz sejas un pleciem. Aiz manis pilsēta ar atmiņām, kuras nesauktas bija caurvijušas mani, no viltotiem mirkļiem izveidojušas īstenību. Es biju palaidis to garām, biju gribējis neredzēt, bet tā mani katrreiz bija panākusi.

Kāpnes bija sākušas šūpoties, irt, it kā būtu uzceltas tikai šonakt, kādā drudžainā sapnī, kuram tagad bija pienākušas beigas, pēdējais mirklis pirms uzmošanās.

Es aizvēru acis un ļāvu laternu gaismai sevi pārņemt, ļāvu kāpnēm pazust zem kājām, ļāvos kritienam atpakaļ. Beidzot biju nomodā.

Advertisements
Nākamā ziņa
Komentēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

FiveThirtyEight

Nate Silver’s FiveThirtyEight uses statistical analysis — hard numbers — to tell compelling stories about politics, sports, science, economics and culture.

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: