Ernesto Sabato – Tunelis


Starptautiskā mākslinieku mēneša turpinājumā – Austrumeiropā populārais, bet citur piemirstais argentīniešu krutaka Ernesto Sabato gabals par gleznotāju, kurš izslavēts par darbu arhitektonisko izsmalcinātību. Protams, tas patiesībā nozīmē, ka viņš ir aptracis analizētājs, kurš ne vien no mušas, bet arī ausu vaska spēs uztaisīt zilo vali un pārliecināt sevi, ka tāds tas vienmēr ir bijis. Kādudien viņš ieķeras savu darbu izstādē pamanītā meitenē, jo viņa uzcītīgi vēro gleznas stūrī impulsīvi uzzīmēto vēdlodziņa ainavu, kuru visi kritiķi līdz tam ir ignorējuši, bet kas viņam pašam šķiet personiski nozīmīgākā fīča. Par spīti visiem pārsistajiem krīpīguma un stalkerisma rekordiem sākas romāns, kas gleznotāja māksliniecisko īpatnību dēļ ātri vien abiem pāraug murgā. No SAVAS APZIŅAS tuneļa redzot tikai sīku realitātes fragmentu, viņš pamanās to mūždien pārvērst mālkāju konstrukcijās, izsecinot visu par viņas gultas un jūtu dzīvi. Kā jau pienākas kārtīgam dienvidnieku māksliniekam, tas izraisa pastāvīgu svaidīšanos no mīlas ārprāta līdz naida ārprātam, līdz viņš noslepkavo meiču. Vienvārdsakot, tipiski.

Tas arī bija grāmatas galvenais klupšanas baļķis manā acī. Viss – domas, sižeta savērpieni, stils u.t.t. – bija labā līmenī, bet nekas īpaši nepaķēra, jo centrālā fiška par analītiskā prāta atombumbas potenciālu vairs nebūt nav tik oriģināla un spēcīga kā bija 1948. gadā. Ja grāmatu būtu lasījis pirms +/- pieciem gadiem Kamī un Sartra vietā, bet viņus – tagad, iespaids droši vien būtu apvērsts. Bet tā: forša (un ļoti īsa, jo tas faktiski ir ne-pārāk-garstāsts) grāmata, kuras galvenā vērtība – psīcholoģiskums – padara to drīzāk “na ļubiteļa”. Tāpēc arī vērtējums lielākoties atkarīgs no intereses par attiecīgo tēlu (rēķinoties, ka negaidītas atklāsmes var negaidīt). Manā gadījumā – ne pārāk. Visas grāmatas laikā tikai pāris reižu uznāca vēlme dalīties teksta/sižeta/idejas fragmentā, un ne pārdomas, ne sajūtas neraisījās protagonista līmenī. Tāpēc…

Pietiks, ja es pateikšu, ka esmu Huans Pablo Kastels, gleznotājs, kurš nogalināja Mariju Irivarni. Domāju, ka tiesas prāvu visi vēl labi atceras, tāpēc sīkāki paskaidrojumi par mani nav vajadzīgi.

Lai gan tikai velns zina, ko cilvēkiem der atcerēties un – kāpēc. Taisnību sakot, es allaž esmu uzskatījis, ka nekādas kolektīvās atmiņas nav, visādā ziņā ne tādas, kas cilvēku rasei noderētu par aizsardzības līdzekli. Pazīstamais teiciens, ka jebkāda pagātne ir labāka par šodienu, nenozīmē, ka agrāk sliktu lietu bijis mazāk, bet gan to, ka ļaudis laimīgā kārtā slikto izmet no galvas. Šis teiciens, protams, neattiecas uz visiem. Ar mani ir tā, ka es sliecos atcerēties gandrīz tikai sliktas lietas, tā ka es pat varētu teikt – jebkāda pagātne ir sliktāka par šodienu. Ja vien – diemžēl – tagadne acu priekšā nenostātos tikpat briesmīga kā pagātne. Es atminos tik daudz posta, tik daudz cietsirdīgu un cinisku viepļu, tik daudz ļaundarību, ka atmiņa man šķiet kā baiss staru kūlis, kas izgaismo liela un smacīga kauna muzeja telpas. Cik gan bieži es, izlasījis jaunākās kriminālziņas, sarāvies esmu stundām ilgi tupējis darbnīcas tumšākajā stūrī! Bet kriminālziņās ne vienmer parādās cilvēku visapkaunojošākās lietas. Zināmā mērā noziedznieki ir pat šķīsti un nekaitīgi ļaudis. Nē, es to nesaku tāpēc, ka pats esmu slepkava. Tā ir apsvērta un godīga pārliecība. Indivīds kaitē sabiedrībai? Tad viņš ir jānobeidz, un beigta balle. Lūk, to es saucu par labu rīcību. Daudz lielāku ļaunumu apkārtējiem nodara tas, ka šis indivīds dzīvo tālāk un turpina izdalīt žulti. Padomājiet par to! Taču mēs nevis novācam viņu, bet pūlamies kavēt ar anonīmām vēstulēm, aprunāšanu un citām cūcībām. Ja runājam par mani, es varu apliecināt, ka nožēloju brīvībā nelietderīgi pavadīto laiku un to, ka nenovācu vēl sešus vai septiņus paziņas.

Advertisements
Komentēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

FiveThirtyEight

Nate Silver’s FiveThirtyEight uses statistical analysis — hard numbers — to tell compelling stories about politics, sports, science, economics and culture.

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: